Ministriju pārstāvji tikai tēlo dialogu ar sociālajiem partneriem, jo, kad jāpieņem lēmumi, tad uzņēmēju paustie argumenti vairs nekrīt nekādā svarā
Neskatoties uz uzņēmēju protestiem, valdība ir atbalstījusi grozījumus likumā Par nodokļiem un nodevām, kas paredz uzņēmumu valdes locekļu personīgu materiālu atbildību par uzņēmuma nodokļu parādiem jau no nākamā gada. Par šo iniciatīvu vēl galavārds jāsaka Saeimai, tomēr jau pašlaik lielai daļai uzņēmumu vadītāju ir iemesls justies neomulīgi. Noteiktais nodokļu parādu sliek-snis – 18 tūkstoši eiro, kuru sasniedzot uzņēmumu valdes locekļiem var nākties atbildēt ar savu personīgo maku – varbūt ir liels mazajam vai mikro- uzņēmumam, bet kādam lielākam uzņēmumam, nemaz nerunājot par pavisam lielajiem, tas ir vien tāds sīkums, kas pat neietver visu to nodokļu apjomu, ko konkrētais uzņēmums viena mēneša laikā samaksā.
Jā, būšot pieci kritēriji, kuriem jāpiepildās, lai Valsts ieņēmumu dienests (VID) varētu vērst savu nodokļu prasījumu pret konkrēto privātpersonu – uzņēmuma vadītāju. Pirmie divi no tiem skan, ka nokavēto nodokļu maksājumu summai ir jāpārsniedz 50 minimālās mēnešalgas (jeb jau minētos 18 tūkst. eiro) un lēmumam par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu ir jābūt paziņotam juridiskai personai. Šie būtībā nav uzskatāmi par vērā ņemamiem atsijāšanas kritērijiem. Nodokļu parāda slieksnis vidējiem un lieliem uzņēmumiem ir pārāk zems, bet nosūtīt paziņojumu kompetentā VID nodaļa šajā gadījumā, visticamāk, pratīsies automātiski. Domstarpības joprojām ir arī par to, kura persona tad īsti izšķirs, vai konkrētajā gadījumā ir vai nav jāķeras pie valdes locekļa personīgajiem līdzekļiem. Vai to darīs nodokļu administrācijas vadītājs, tā vietnieki, struktūrvienību vadītāji (labi, ka ne atsevišķi inspektori, par ko iepriekš pastāvēja bažas) vai tomēr tiesa?
Tas, ka pēc valdības lēmuma pieņemšanas joprojām vērojami tik asi uzņēmēju protesti, draudot pat ar vēršanos Satversmes tiesā, pierāda, ka tā sauktais sociālais dialogs ir tikai fikcija. Turklāt pat lielo uzņēmumu pārstāvji zina stāstīt, kā VID auditā par sīku, formālu neprecizitāti uzņēmumam uzrēķināti lieli sodi. Taču starpība ir tā, ka soda uzlicēji atšķirībā no uzņēmuma valdes locekļiem jau personīgi ne ar ko neatbild. Ierēdņiem ir labi tāpat, nākamgad minimālā alga augs, tātad automātiski arī viņu ieņēmumi. Cik viegli vai grūti ir uzņēmējiem? Ak, kāda mums daļa gar «treknā gala» problēmām, labāk jāmanās no viņiem noplēst vēl vairāk, pat ja tas nozīmētu šī uzņēmuma beigas. Tas ir tāds pilnīgs valsts kā tautsaimniecības kopuma pašiznīcināšanās princips, jo viss, izņemot savu krēslu, ir vienaldzīgs. Pat, ja būs jātiesājas, tad ne jau par maniem, bet par valsts budžeta līdzekļiem, lēš kārtējais priekšnieķelis valsts struktūrās.
Kā piemēru var minēt kādreizējā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža izdarības. Reizēm gadās, ka cilvēks, īsti nesaprotot, kur nonācis un ko īsti nozīmē būt ministram, var teju paralizēt visas ministrijas darbu. Sprūdžam, piemēram, iegribējās atcelt no Ventspils domes priekšsēdētāja amata Aivaru Lembergu. Jau sākotnēji zaudēta partija, ko apliecināja arī tiesas spriedums. Taču, neskatoties uz to, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), protams, bija spiesta iet sava ministra pavadā, vairākās instancēs bezcerīgi tiesāties, lai savu apelācijas sūdzību tagad kaunīgi atsauktu. Kurš par to maksā? Ne jau Sprūdžs, protams. Arī citās lietās VARAM hiperaktīvais Reformu partijas ministrs, tēlaini izsakoties, turpināja strādāt ar cirtni un kuvaldu. Taču lielāko triecienu viņa kā ministra reputācijai deva nevis Lemberga gadījums, bet gan saķeršanās ar sabiedrībā populāru personu Velgu Vītolu jeb tā saukto lāču mammu. Ministra izteicienus pret viņu un viņas atbrīvošanu no darba cilvēki vienkārši nesaprata. Protams, Latvijas jaunākajā vēsturē ir vairāk par vienu ministru, kurus sabiedrība atceras kā lielu pārpratumu. Tomēr šādi «pārpratumi» maksā dārgi un sagrauj valsts pārvaldes reputāciju kopumā. Tam ir tikai viens risinājums – personīga finansiāla atbildība par sastrādātajām dulburībām. Ja prasa personīgu atbildību no uzņēmējiem pat tur, kur līdzšinējais Komerclikums to neparedz, tad, lūdzu, pretim tādu pašu atbildību valsts pārvaldē no ministru, attiecīgo resoru vadītāju un ierēdņu makiem!
