Ar skaistām runām var audzēt tikai politisko kapitālu, taču uzņēmējdarbībai ir jānodrošina maksimāli labvēlīgi nosacījumi to ikdienas darbā

Ar atslēgu nodošanu Liepājas metalurga jaunajiem īpašniekiem ir noslēdzies Latvijas mērogiem ļoti nozīmīgs darījums – metalurģijas milzis vismaz uz šo brīdi izskatās glābts no bojāejas un tagad jau no uzņēmumā ienākušajiem investoriem būs atkarīgs tas, kā Metalurga darbs ritēs, cik cilvēkiem tas sagādās darbavietas u.c. Liepājas metalurga īpašniekiem divi lielākie izaicinājumi varētu būt zaudēto tirgu atgūšana un cīņa ar pārprodukciju pasaules tirgos. Prakse liecina, ka 5–10% klientu ir gatavi mainīt savu pašreizējo piegādātāju, ja jaunais spēj piedāvāt zemāku cenu. Savukārt par pārprodukciju ir atbildīgas Ķīnas un citu trešo valstu jaunās rūpnīcas.

Uzņēmēji šos riskus apzinās, tāpēc pret situāciju izturas konstruktīvi un bez pārspīlētas sajūsmas. Savādāk ir ar politiķiem, kas jau kopš Metalurga slēgšanas acīmredzot, peldēja pārāk lielā optimismā, nemitīgi solot, ka tūlīt, tūlīt būs, tūlīt Metalurga sirds atsāks pukstēt, tādējādi faktiski panākot pretējo, cilvēki vairs vispār neticēja, ka tur kaut kas sanāks. Nevar noliegt, ka uzņēmuma pārdošana nebija vienkāršs darījums, tāpēc fakts, ka tas tomēr ir realizējies viena gada laikā, ir ļoti atzīstams rezultāts. Jau šobrīd ir skaidrs, ka atjaunotajā Metalurgā strādās divreiz vai pat trīsreiz mazāk cilvēku nekā pirms tam. Protams, arī 700 vai 800 darbavietas Liepājai ir ļoti nozīmīgas un labāk, lai rūpnīca strādā ar mazāku, taču ekonomiski pamatotu štatu, nekā nedarbojas vispār. Taču, protams, tas nenozīmē to, ka ar darbības atsākšanu visas līdzšinējās problēmas būs kā ar roku aizslaucītas.

Nevar aizmirst, ka viens no aspektiem, kas izraisīja Liepājas metalurga krīzi, bija nesamērīgi augstā elektrības obligātā iepirkuma komponente (OIK). Par to, ka OIK grauj Latvijas ražotāju konkurētspēju, ir izteikušies arī citi uzņēmumi. Lūk, kur ir politiķu patiesā iespēja paust savu labo gribu un šo situāciju koriģēt, nevis tikai skaisti runāt, gatavojoties vēlēšanām. Ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola, stājusies amatā, sacīja, ka izvērtēs iespēju, lai samazinātu OIK radīto slogu Latvijas ražojošajiem uzņēmumiem. Vienlaikus viņa gan piebilda, ka tas jādara tā, lai pārmērīgi nepaceltu elektrības cenas arī Latvijas mājsaimniecībām. Tā jau ir, kod kurā pirkstā gribi, visi sāp, bet summa no saskaitāmo kārtības nemainās, tāpēc risinājumi ir nepieciešami gana ilgtspējīgi un turklāt drīz. Mēs redzējām, kas notika ar dažādām Latvijas tautsaimniecību raksturojošām līknēm pēc tam, kad Liepājas metalurgs pārtrauca savu darbību. Mēs nevaram atļauties zaudēt vēl kādu Latvijas nozīmīgu ražotāju tikai tāpēc, ka valdība ar saviem lēmumiem nespēj tiem nodrošināt konkurētspējīgus darbapstākļus, kuru svarīga sastāvdaļa nenoliedzami ir arī elektrība.