Izvēle izraudzīties Valsts ieņēmumu dienestu kā pilotprojektu valsts pārvaldes restartam raisa jautājumus

Tāpat izbrīna šodien darbu sākušās Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektores Ilzes Cīrules paustais presē. Ne tik daudz par nodokļu administrācijas specifiku, kuru būtu jādod laiks izjust uz savas ādas, bet gan viņas centīgā atsaukšanās uz politiķiem. Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola ir I. Cīrules tiešā priekšniece, to nevar apšaubīt. Bet vai šo formālo faktu vajag intervijās uzdot kā padevīgu pienākumu? Teorētiski valdība par I. Cīrulei izsniegto jāvārdu var vēlēties saņemt arī kaut ko pretī, cenšoties pludināt robežas starp neatkarīgu, neietekmējamu VID vadītāju un pie nodokļu iekasētāja stūres piesēdinātu politiķu marioneti, kurai uzticēts ceremoniāls gods un pienākums parakstīt dokumentus. Sperot pirmos nedrošos soļus atbildīgajā amatā, I. Cīrule jau vairākkārt paspējusi piesaukt valdības plecu. Jācer, ka tas nav noticis tāpēc, lai ilustrētu savu jauno darba stilu. Tā vietā būtu gribējies dzirdēt pārliecinošas atbildes par noziedzīgu shēmu un ēnu ekonomikas apkarošanas taktiku.

Neņemot vērā eksistēšanu bez kapteiņa turpat pusgadu, VID ledlauzis tomēr turpinājis savu gaitu Daces Pelēkās vadībā. Ja pieņemam, ka nodokļu iekasēšana lielākoties paliks viņas pārziņā, bet I. Cīrule kļūs par spēcīgu pārmaiņu vadītāju un organizācijas spēju sakopotāju mērķtiecīgākam darbam, tad nevajadzētu būt pamatam lielam uztraukumam. Turklāt simpātiska šķiet viņas pieeja veicināt informācijas tehnoloģiju instrumentu lietošanu. Un tomēr jāpatur prātā, ka nodokļu administrācijas ģenerāldirektora pildspalva ir I. Cīrules rokās.

Atgriežoties pie ievadā paustās domas, kā apbrīnojami pārdrošs jāraksturo valdības solis par valsts pārvaldes reformu pilotprojektu izvēlēties tieši VID. Kā intervijā DB šonedēļ pamatoja pati I. Cīrule, tas darīts, lai «pārnestu labas pārvaldības praksi no privātsektora», «izveidotu efektīvu organizāciju» un «darbiniekiem būtu konkurētspējīgs atalgojums». Tas nav slikti, bet jābažījas galvenokārt tāpēc, ka VID ir paaugstinātas atbildības iestāde attiecībā pret valsts budžetu. Iepriekšējā VID kapteine Ināra Pētersone intervijā DB nesen aplēsa, ka no ēnu ekonomikas VID varētu izcelt papildu 100 milj. eiro gadā, bet ar zīmīgu piebildi: «Ja valstī tā būtu prioritāte numur viens.» Zināms, ka VID nav nekāds vienkāršais kantoris. Galu galā VID nodarbina vairāk nekā 4 tūkst. cilvēku, kuri algās pērn saņēmuši 50 milj. eiro. Reformas pirmais panākums ir mēģinājumi VID ģenerāldirektora algu pietuvināt augsta līmeņa amatiem uzņēmumos. Tas ir izdevies, tomēr centieni eksperimentēt ar iestādes darbu kopumā var kļūt visai riskanti. VID ir vajadzīgas pārmaiņas, nevis eksperimenti bez skaidri prognozējamiem rezultātiem. Tas var sākt ost pēc uzmanības novēršanas.