Laikā, kad ir vajadzība palielināt budžeta ieņēmumus, nedrīkstētu atlikt saprātīgu investīciju piesaisti

Valdības rokās ir formulēt viedokli par iesniegtajiem priekšlikumiem Imigrācijas likumā. Pašlaik valdošie politiķi ir vienojušies, ka nekustamo īpašumu pircējiem Latvijā Termiņ- uzturēšanās atļauju (TUA) saņemšanas sliekšņi netiks mainīti, taču tagad tiek lauzti šķēpi par to, vai un kādi risinājumi būtu piemērojami tiem TUA saņēmējiem, kas veic investīcijas Latvijas uzņēmumos. Šobrīd puslīdz skaidru redzējumu ir publiskojusi tikai Ekonomikas ministrija, vēl ir jautājums, kā rīkosies citi valdības koalīcijas politiskie spēki, nemaz nerunājot par vēlāk sagaidāmajām diskusijām Saeimā.

Diemžēl TUA iniciatīva no biznesa un investīciju piesaistes projekta, kas gadā Latvijā savulaik spēja atnest 350 miljonus eiro, ir kļuvusi par populistiskās retorikas saukli, ko atsevišķi politiskie spēki izmanto par vienu no galvenajiem argumentiem politisko spēļu arēnā. Kā tas šādā situācijā arī bija sagaidāms, ierosinātie likuma grozījumi nav līdz galam pārdomāti, ir neskaidri un haotiski. Līdz ar to pastāv risks, ka potenciālos investorus no trešajām valstīm, ar ko ir jāsaprot ne tikai Krievijas, bet arī strauji augošo Āzijas valstu uzņēmēji, šādi nosacījumi turēs no Latvijas pa gabalu, nevis mudinās ieguldīt šeit naudu.

Viens piemērs – mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas nodarbina līdz 50 cilvēkiem un apgroza ne vairāk kā 10 miljonus eiro gadā, budžetā nodokļos paredzēts iemaksāt ne mazāk kā 40 tūkstošus eiro gadā, lai tā īpašnieki varētu Latvijā pretendēt uz TUA. Lielākiem uzņēmumiem šis nodokļu slieksnis varētu būt lielāks. Eksportējošiem uzņēmumiem tas ir problemātisks nosacījums, jo arī šobrīd Latvijā reāli darbojas eksportējošas ražotnes, kuru PVN pārmaksa ir tik liela, ka samaksāto nodokļu gada bilance Latvijā var sanākt pat ar mīnusa zīmi. Tas nozīmē, ka investors – TUA saņēmējs – šādā gadījumā sava uzņēmuma darbību varētu orientēt tikai uz Latvijas nelielo iekšējo tirgu. Ik pa laikam pat no politiķu puses izskan teksti, ka galvenais Latvijas tautsaimniecības balsts ir eksportējošie uzņēmumi, taču ar pašreizējā redakcijā izteiktajiem priekšlikumiem, šķiet, ir gribēts panākt tieši pretējo. Turklāt nav atrunāts, kā šādi nodokļu sliekšņi attiektos uz to laiku, kamēr iecerētā ražotne vēl tiek tikai būvēta. Nav zināms, vai šie nosacījumi attieksies tikai uz tiem, kas investēs perspektīvā, vai varētu skart arī tos TUA saņēmējus, kas Latvijā jau ir investējuši. Veidojot Latvijas investīciju politiku, lēmumu pieņēmējiem derētu atcerēties, ka Latvija nav pasaules centrs, uz kuru investori plūst straumēm vien. Turīgu uzņēmēju piesaistē konkurence ir liela. Tā vietā, lai kārtējo reizi spriestu, kā paaugstināt esošo nodokļu slogu, politiķiem derētu rūpīgāk piedomāt pie tādu apstākļu radīšanas, kas ļautu veiksmīgāk piesaistīt naudu no ārpuses, tādējādi radot darbavietas Latvijā.