http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(396).jpg
Kad runa ir par nodokļu likmēm, liela daļa uzņēmēju nereti atzīst - to likmes var būt arī lielas, ja vien tās nemainās ar gaismas ātrumu un ja maksā pilnīgi visi. Diemžēl jāatzīst, ka Latvijā pastāv abas šīs problēmas.
Turklāt, ja attiecībā uz pirmo no tām novēršanas iespējas valsts aparātam ir visai skaidras, tad par otrās samazināšanas iespējām, taisnību sakot, nav ne jausmas. Turklāt nu godīgi strādājošiem uzņēmējiem klāt ir nākusi vēl viena problēma - atbilstoši Satversmes tiesas lēmumam, sākot ar šodienu, spēkā vairs nav normas, kas paredz, ka valsts un pašvaldību institūciju rīkotajos konkursos var piedalīties tikai kompānijas, kurās darba algas ir vismaz 70% apmērā no vidējā līmeņa attiecīgajā nozarē.
Satversmes tiesas lēmumus nemēdz apstrīdēt, tāpēc ir skaidrs, ka ir jameklē citi risinājumi, kā novērst situāciju, ka dažādos tenderos visizdevīgāko piedāvājumu spēj izteikt uzņēmumi, kuri savien darbiniekiem konsekventi maksā minimālo algu - neatkarīgi no kvalifikācijas, stāža un ieņemamā amata. Šajā kontekstā jāatceras, kā tika panākts, lai spēļu zālēs kaut kur sadabūtu naudiņu nenotriec mazgadīgie. Vienkārši tika pieņemta norma, nosakot, ka gadījumā, ja tiks pieķerts, ka kādā spēļu zālē atrodas mazgadīga persona, tai tiks atņemta darbības licence. Un punkts! Rezultāts, jāatzīst, ir efektīvs - pat ieejot spēļu zālē ar mazu bērnu uz rokām un lūdzot atļauju apmeklēt labierīcības, atbilde ir strikta - nē, bērni šeit atrasties nedrīkst! Šāda rīcība ir skaidrojama ar bailēm, ka vienas kļūdas gadījumā sods faktiski ir šķiršanās no biznesa, nevis aizrādījumi, naudas sodi utt. Līdzīgai sistēmai ir jābūt arī attiecībā uz pelēko ekonomiku.
Proti, ja uzņēmums tiek pieķerts, piemēram, aplokšņu algu maksāšanā, tam ir jāaizliedz gan piedalīties valsts un pašvaldību institūciju un kapitālsabiedrību rīkotajos iepirkumos, gan arī piedalīties kā apakšuzņēmējam projektos, kuriem ir attiecīgais finansējums. Domājams, ka šāda sistēma daudziem liktu pārdomāt savas turpmākās darbības principus. It īpaši būvniecības sektorā, kurā strādājošie visu nodokļu maksātāji nereti cieš no tā, ka ir spiesti strādāt ar nemaksātājiem. Protams, ieviešot minēto principu, daļas kompāniju vārdu varētu pazust no Uzņēmumu reģistra datu bāzes, bet to varētu uzskatīt par tirgus pašattīrīšanos.
Viens no lielākajiem paradoksiem šajā sakarā ir tas, ka paši uzņēmumi ne reizi vien ir ierosinājuši ieviest līdzīgu sistēmu nupat minētajai, bet tā arī nav atraduši dzirdīgas ausis varas gaiteņos. Salīdzinājumam var tikai minēt, ka Eiropā ir arī valstis, kur personām, kas ir pieķertas nodokļu nemaksāšanā, noteiktu laika posmu liedz nodarboties ar uzņēmējdārbību, bet nereti šādu uzņēmumu bosiem tiek piemēroti sodi, kas saistīti ar brīvības atņemšanu. Kā redzams, liegums piedalīties valsts un pašvaldību tenderos galīgi nebūtu tas skarbākais scenārijs. Tajā pašā laikā tas varētu būt visai efektīvs solis, ir īpaši nozarēs, kur būtisku ieņēmumu daļu uzņēmējiem veido tieši publiskais sektors.
