Atbalstot izmaiņas sociālajā nodoklī, valsts riskē ar nekontrolētu bezdarba un ēnu ekonomikas pieaugumu

Politiķi un strādājošie dzīvo divās dažādās Latvijās – vieniem primārais ir lielāks siera gabals budžetā, otriem jārēķinās ar to, ka negaidīti uzspiestais nodokļu slogs var pārsniegt saņemto atalgojumu. Izmaiņas sociālajā nodoklī it kā pat nav izvirzītas ar ačgārnu mērķi, jo tiek pamatotas ar centieniem izskaust negodprātīgu rīcību, kad aiz nepilnas slodzes slēpjas nodokļu «optimizācijas» mēģinājumi. Tomēr jājautā, vai izmaiņām, kas faktiski paredz nepilnu darba slodžu likvidēšanu, mūsu valsts pašlaik ir gatava, izprotot reālo situāciju, ar ko saskaras darbinieki un darba devēji mazajos uzņēmumos, reģionu uzņēmumos, specifiskos sektoros, piemēram, medicīnā, lauksaimniecībā vai uzkopšanā, nevalstiskajās organizācijās un pat publiskajā sektorā. Sākotnējais kompromiss par mikrouzņēmumu regulējuma transformāciju, pie kura nonāca jau iepriekšējā valdība, nākamgad kā asa rīkste dancos pa daudzu darba devēju uz ņēmēju mugurām. Aizbildināties ar to, ka visi pelnījuši minimālās sociālās garantijas, var, bet valsts zem sargājošā spārna tomēr ir gatava ņemt par pārāk augstu cenu. Par nelaimi, atalgojums, kas netiek līdzi minimālajai algai, ir ārkārtīgi bieža parādība Latvijas darba tirgū. Universālu risinājumu, kā pārdzīvot izmaiņas, nav. Ierēdņi rosina slēgt uzņēmuma līgumus, tomēr tie sociālās garantijas neparedz vispār, bet pamatojums taču bija tieši par to, lai katram būtu garantijas «ja nu» gadījumiem.

Valsts sociālajam budžetam uz šo cilvēku rēķina apņēmusies pievienot nākamgad desmitus, bet pēcāk jau simtus miljonu eiro. Pāragri spriest, bet izskatās pēc gadījuma, kad pārmērīga apetīte var novest pie veselības pasliktināšanās. Nedomāju, ka valdībai vienā kabatā ir sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu un mikrouzņēmumu regulējuma izmaiņas, bet otrā – sakarīgi risinājumi, kā tikt galā, pirmkārt, ar to, ka var pastiprināties lauku tukšošanās no iedzīvotājiem un, otrkārt, ar tur palikušo sociālo balstīšanu. Rodas pretruna – valdība, no vienas puses, gatavojoties palielināt sociālo aizsardzību, no otras, tā riskē ar sociālo problēmu uzliesmojumu. Risinot šīs problēmas, tērēties taču nāksies no tā paša valsts naudas maka. Tas nerada pārliecību, ka izmaiņu virzīšanas apņēmībai (nu jau steidzamības kārtā uz otro lasījumu) ir liels pamats.

Nosakot minimālo valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu līmeni, var tikt būtiski traumēti nodarbinātības rādītāji reģionos un veicināta atgriešanās pie algām aploksnēs, mazinot ne tikai darba devēju interesi pieņemt strādniekus uz nepilnu slodzi, bet arī nospiežot darbiniekos vēlmi strādāt vispār.

Sanāk, ka nepilna darba laika strādāšana ir jāsoda ar nepanesamu nodokļu slogu, tā darot zināmu, ka valstij kā šķira nav vajadzīgi darbinieki, kas nestrādā pilnu slodzi. Uzņēmēju organizācijas tuvredzīgajiem politiķiem met acīs arī solidaritātes nodokli, līdz ar kura ieviešanu samazinājies lielo algu saņēmēju skaits Latvijā, ilgākā laika periodā sniedzot nevis pozitīvu, bet atstājot negatīvu ietekmi uz valsts budžetu.