Strauji augošais uzņēmumu skaits, kas dzīvo bez valdes, smērē reģistru un liek uzdot grūti atbildamus jautājumus

Katra piektā akciju sabiedrība un sabiedrība ar ierobežotu atbildību mazajā Latvijā pastāv bez valdes. Ekonomikas perspektīvas kutinoša ir tendence šo «bezgalvaino» uzņēmumu pulkam vairoties reibinošā ātrumā. Jau šajā gadā vien, kas tikai knapi ieskrējies, uzņēmumu skaits, kuriem nav valdes ar pārstāvniecības tiesībām, palielinājies par pusotru tūkstoti, bet pēdējā laikā tas pieaudzis vidēji par vairāk nekā 11 tūkstošiem ik gadu.

Lielākā daļa no gandrīz 34 tūkstošiem šo uzņēmumu jau ilgstoši neveic saimniecisko darbību. Tajā pašā laikā vidējs bez valdes eksistējošs uzņēmums pēc statistikas nav dibināts gluži vakar un ir cienījama vecuma Latvijas biznesam – tā pieredzes bagāža ir gandrīz desmit gadu liela. Jājautā, kāpēc pieredzējušam uzņēmumam no strādājoša jāpārvēršas par reģistros veģetējošu dārzeni? Ja pavērtējam to pārstāvētās topa nozares, piemēri nav tālu jāmeklē. Pamirušo uzņēmumu vidū ir lērums vairumtirgotāju un mazumtirgotāju. Par pēdējiem runājot, tikai pāris no tiem zem papēža spējuši pabāzt gandrīz visu tirgu. Tirgoņiem seko būvnieki. Arī par šo nozari liela izbrīna nav. Īpaši ES struktūrfondu pauzes apstākļos, pie kā novedusi valstiska mazspēja iekosties dāsni servētajā ES naudas pīrāgā. Tā rezultātā nozarē valda pagrimums, firmām vai nu beidzot aktīvo dzīvi vai arī izdzīvošanas režīmā kā izsalkušiem vilkiem gaidot pasūtījumus, jo arī šajā jomā elitārākus objektus sadala dažas nopietnākās kompānijas. Iepriekš Latvijas Būvnieku asociācijas valdes loceklis un būvniecības uzņēmuma vadītājs Andrejs Magaznieks DB prognozēja, ka šo apstākļu dēļ nebūtībā šogad aizies pat pāris tūkstoši mazo firmu.

Iemeslus, kas izraisa kapitālsabiedrību masveida galvas zaudēšanu, diemžēl varam tikai minēt. Turklāt Lursoft apkopotais par rēgu uzņēmumiem īsti neļauj vilkt loģiskas paralēles ar oficiālajiem datiem par IKP augšanu un bezdarba mazināšanos. Zīlējot iemeslus, var piesaukt naudas atmazgāšanas mehānismus, bet jājautā, vai var ticēt, ka ar to nodarbotos desmitiem tūkstoši uzņēmumu? Vēl viens aspekts ir vispārzināmais fakts, ka pie uzņēmuma var tikt viegli, gandrīz tikai uzsitot knipi, bet likvidēšana prasa nopietnu piepūli un resursus, savukārt Uzņēmumu reģistrs savas tiesības izbeigt dārzeņiem līdzīgo kapitālsabiedrību dzīvi īsteno samērā gausi, «eitanāziju» veicot vien tik bieži, cik atļauj tā «kapacitāte un prioritātes».

Atgriežoties pie galvas zaudēšanu izraisošajiem faktoriem, jādomā, ka šai sērgai tomēr ir pat ļoti nopietni iemesli. Visticamāk, šis dzīviem uzņēmumiem nepārvaramais slieksnis ir saistīts ar plašākām norisēm ekonomikā par spoku uzņēmumiem, kas piereģistrējušies vienā vai otrā dzīvoklī. Iepriekšējais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieks Aleksejs Loskutovs savulaik konstatēja, ka pat viņa miteklī reģistrēti vairāki fiktīvi uzņēmumi. Iemesli drīzāk meklējami jaunās-vecās valdības ekonomiskās politikas ūdeņos.