Valdības nākamā gada prognoze par valsts iekšzemes kopprodukta pieaugumu 2,8% apmērā var izrādīties pārāk augsta
Par to liek domāt pašreizējo ekonomisko izaugsmi veicinošo un bremzējošo faktoru kokteilis, un tas savukārt nozīmē, ka, «cieti» ievērojot budžeta deficīta apmērus, nākamā gada otrajā pusē var nākties domāt par tēriņu pārskatīšanu.
Tiesa gan, viss nav pilnīgi slikti, un, kā norāda ekonomisti, dažādu faktoru virknējums ekonomiskās izaugsmes apmēru var mainīt ļoti plašā diapazonā, un šajā sakarā nav izslēdzams nulles vērts pieaugums vai pat neliels kritums, tāpat kā iespējamība, ka Latvija atgriežas pie tiem izaugsmes tempiem, kādi bija pirmajos pēckrīzes gados, tādējādi labvēlīgu sakritību gadījumā nākamā gada IKP pieaugums var sasniegt arī solīdus 5%. To, kādi būs izaugsmes tempi, lielākoties noteiks ārējais fons, un to veidojošo faktoru buķete nešķiet sevišķi iedvesmojoša. Šajā sakarā Latvijas iedzīvotāju vidū populārākā tēma ir notikumi, kas ir saistīti ar konfliktsituāciju Ukrainas austrumos un Krievijas rubļa vērtības kritumu. Pagaidām šie faktori ir mērāmi ar procentu desmitdaļu negatīvu ietekmi, taču vienlaikus ir pilnīgi skaidrs, ka Krievijas piekoptā politika un tai sekojošās ekonomiskās aktivitātes un vietējās valūtas vērtības mazināšanās Latvijas uzņēmējdarbībai kopumā būs vairāk nelabvēlīga nekā labvēlīga. Arī tad, ja Krievijai beigsies nauda ģeopolitiskās spriedzes uzturēšanai un no drošības viedokļa varēsim atviegloti uzelpot, tas nozīmēs, ka eksports uz kaimiņvalsti tās iedzīvotāju zemās pirktspējas dēļ saskarsies ar ievērojamām grūtībām. Arī autopārvadājumu nozarei tas nesola neko labu.
Nauda Krievijai var beigties izejvielu un galvenokārt naftas cenu krituma dēļ. Uz Latviju tas atsaucas labvēlīgi, jo nozīmē mazāk maksāt par degvielu un gāzi, kā arī zemākus siltumtarifus, kas, ņemot vērā dažādas aplēses un iespējamo melnā zelta cenas samazinājumu, var dot papildu stimulu tautsaimniecībai 0,5% vai 1% apmērā no valsts iekšzemes kopprodukta. Vēl tas var nozīmēt to, ka Krievija cenšas palielināt naftas ieguves apjomus un kāpina eksportu, kas, iespējams, veicina kravu apgrozījuma palielināšanos. Tādējādi, aprēķinot abu minēto faktoru summu, ietekme uz izaugsmi varētu būt neitrāla vai pat ar nedaudz pozitīvu ietekmi.
To pašu pagaidām nevar attiecināt uz Rietumeiropas ekonomisko stagnāciju un aizvien izteiktāko kursu deflācijas virzienā eirozonā. Eiropas Centrālā banka nāk klajā ar jauniem stimuliem, kas bankām var likt aktivizēt kreditēšanu, tomēr pagaidām panākumu nav. Vienīgie, kam patlaban ir radīti reāli stimuli, ir eirozonas vērtspapīru tirgi, ļaujot labi nopelnīt tiem, kuri tirgojas ar akcijām un tām piesaistīto ieguldījumu fondu daļām. Pēc līdzīga principa pirmajos pēckrīzes gados attīstījās situācija ASV, taču patlaban šīs valsts ekonomikai šķietami izdevies ieiet kaut kādās sliedēs, tāpēc, raugoties uz šo piemēru, ilgtermiņā Eiropas Centrālās bankas pasākumu jēgu būtu pāragri norakstīt. Tiesa, īstermiņa panākumi var izpalikt, un tas uz Latvijas ekonomiku atsauksies tāpat kā līdz šim. Praksē tas nozīmē eksporta stagnāciju, ražotāju cenu kritumu un varbūtību tālākam valstī nodarbināto iedzīvotāju skaita samazinājumam, kas būs saistīts ar lēnāku naudas apriti ekonomikā. Balstoties uz to, ir grūti cerēt uz strauju vidējās darba samaksas pieaugumu, tādējādi piebremzējot arī patēriņa nozaru lomu ekonomiskās aktivitātes veicināšanā. Vienlaikus pretēji varētu darboties tādi lokāli pasākumi kā ES fondu apguve un jaunu uzņēmumu darbības uzsākšana vai atsākšana, kas notiek par spīti visām ekonomiskajām negācijām, un šajā ziņā liels potenciāls devums tiek gaidīts no Liepājas metalurga. Vienlaikus ar negatīvu ietekmi ir nesen veiktās likumdošanas izmaiņas Maksātnespējas likumā un nolikto atslēgu principa ieviešana, kas jau tagad izpaužas vēl lēnākā kredītu tirgus attīstībā nekā iepriekš, bet nākotnē potenciāli mazākos mājokļu celtniecības apjomos, līdz ar to, iespējams, mazākā pieprasījumā gan pēc celtnieku darba rokām, gan pēc celtniecībai un mājokļu iekārtošanai nepieciešamajām precēm un pakalpojumiem.
Tādējādi, vērtējot kopumā, visi faktori šobrīd neliecina par to, ka ekonomiskā izaugsme kļūs būtiski straujāka, taču arī krīzes piesaukšana varētu šķist visai grēcīga. Balstoties uz pašreizējām tendencēm, visticamākais scenārijs šķiet tālāka izaugsmes tempu bremzēšanās, kuras iespaidā iekšzemes kopprodukta gada pieauguma temps var būt starp nulli un pašreizējiem 2–3%.
