http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(315).jpg
Jau kopš brīža, kad Latvija ir kļuvusi pat pilntiesīgu ES dalībvalsti, izrādījās, ka ir tomēr tādas jomas, kurās vairākas citas šīs savienības valstis tomēr ir pilntiesīgākas. Savukārt, ja runājam par lauksaimniecību, ļoti konkrēti var teikt, ka mēs esam paši nepilntiesīgākie visā plašajā ES valstu saimē.
Proti, līdz šim tieši Latvija ir saņēmusi pašus mazākos tiešmaksājumus par katru apsaimniekoto hektāru. Nav runa par to, ka vairāk par mums saņem tādi smagsvari kā Vācija, Francija vai Spānija, bet pat kaimiņvalstu Lietuvas un Igaunijas zemniekiem dzīve ir salīdzinoši labāka. Tā ir bijis līdz šim.
Tagad, izstrādājot jauno ES budžetu, izrādās, ka joprojām mūsu valsts lauksaimnieki vismaz uz kaut kādu vienlīdzīgumu ar citām ES valstīm var pat necerēt. Tiesa, mums paredzētais tiešmaksājums ir aptuveni par 50% lielāks, nekā šobrīd, tomēr tas vienalga ir niecīgs. Vismaz interesants ir EK pārstāvniecības Latvijā Innas Šteinbukas paustais salīdzinājums, ka Latvijai šo maksājumu paredzēts celt par 50%, bet, piemēram, Nīderlandei - samazināt par 15%. Šāds salīdzinājums atgādina situāciju, kad dārgu superauto veikala īpašnieks visiem spēkratiem piemēro 20% atlaidi un brīnās, kāpēc neviens neko nepērk, bet izrādās, ka pat akcijas cena ir pārāk augsta. Respektīvi, holandiešiem pat samazināts tiešmaksājums būs ievērojami lielāks nekā Latvijai palielinātais.
Nav brīnums, ka Latvijas uzņēmēji, redzot šādu iespējamo scenāriju, prasa valdībai beidzot piemērot savas veto tiesības, lemjot par jauno ES budžetu. Interesantākais, ka teju vienisprātis ar uzņēmējiem šajā jomā ir arī Zemkopības ministrijas amatpersonas, un tikai premjers Valdis Dombrov-skis ietur sev raksturīgo mēreno pozīciju - paskatīsimies, padomāsim, pavērtēsim, tad jau manīs, kas sanāks… Var jau būt, ka šāda nostāja ir tulkojama kā premjera nevēlēšanās sadusmot ES vadību īsi pirms tam, kad Latvija ir iecerējusi pievienoties eirozonas pulciņam. Taču, iespējams, šis tiešām ir gadījums, kad Latvijai vajadzētu izmantot savas veto tiesības, turklāt uzreiz divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, tā būtu iespēja atgādināt Eiropai par savām tiesībām šajā valstu savienībā. Nav noslēpums, ka Latvija ES stājās, lai gūtu no šā soļa pēc iespējas lielāku ekonomisko ieguvumu, savukārt tā saucamās vecās ES dalībvalstis mūs labprāt uzņēma, tādējādi iegūstot viegli pieejamu tirgu savai dāsni subsidētajai produkcijai. Neprotestējot pret ilgstoši pastāvošo netaisnību tiešmaksājumu jomā, Latvija faktiski lej uz to valstu dzirnavām, kas šeit redz tikai noieta tirgu. Otrkārt, nav izslēgts, ka, izmantojot šīs veto tiesības, mēs uzzinātu šo to jaunu par to, kāpēc tieši Latvijai ir tikusi pēdējā vieta tiešmaksājumu topā. Kā jau minēts, lietuvieši un igauņi ir mācējuši «izsist» sev labākus nosacījumus. Un tas ļauj domāt, ka mūsu valsts atbildīgās amatpersonas, ierēdņi un arī politiķi nav izpildījuši nepieciešamos mājasdarbus, nav bijuši pietiekami aktīvi, lai panāktu Latvijai labvēlīgākus nosacījumus.
