Turpmāk Latvijai jārēķinās ar mazāku ES «narkotikas» devu un, ja nespēsim iztrūkumu ģenerēt paši, arī vājāku tautsaimniecības izaugsmi
Nav šaubu par ES fondu pozitīvo efektu uz Latvijas ekonomiku, bet jāņem vērā arī defekts, ko tie nevilšus rada. Proti, pat valsts augstākās amatpersonas bazūnē par Latvijas atrašanos atkarības varā pēc regulārām un ilgstošām naudas injekcijām. Kā pierāda pārrāvums starp apguves periodiem, atkarības redzamā daļa rada problēmas daudzās nozarēs, līdz ar to ekonomikas aktivitātē un iekšzemes kopprodukta dinamikā. Atkarības neredzamā daļa ir cēloņi, kāpēc pārrāvumi rodas, turklāt neba pirmo reizi. Latvijas iestādes ES naudas lādi no reizes uz reizi nav spējušas laikus atvērt. Lai gan ierēdņi, nolaiduši acis, trin purngalus smiltīs, bet viņu priekšnieki un politiķi dziļdomīgi berzē deniņus, atbildību nav gatavs uzņemties neviens. Kā pasakā par Daugavas rakšanu, kur daži no zvēriem negrib piedalīties ķēpīgajā darbiņā, lai nenotrieptos ar dubļiem. Pasakā šie plānā galdiņa urbēji tika bargi sodīti, piemēram, butei tiekot pie sašķobītas mutes, vēzim – pie acīm pakaļā. ES fondu «rakšanas» kavēšanā vainīgos ar uguni neatrast, bet sodīts tiek bizness, kam jālāpās dīkstāvē – kā būvniecības uzņēmumiem, gaidot publiskās naudas stutētus projektus. Un vienlaikus zaudējot darbiniekus, kuriem vaļā arī, piemēram, Skandināvijas būvlaukumu durvis. Ierēdņi un amatpersonas sevi ar atbildību neapgrūtina. Valsts pārvaldē gan ir arī pozitīvs piemērs – lauku atbalstam atvēlētā ES finansējuma apgūšana. To Lauku atbalsta dienests līdz šim nodrošinājis teicami, turklāt iestāde (netipiski valsts pārvaldes aparātam) pat uzņēmusies zināmu risku. Izprotot lauksaimnieku vajadzību sezonalitāti, jaunās programmas pasākumus Lauku atbalsta dienests atvēra brīdī, kad programma vēl nebija pat apstiprināta Eiropas Komisijā.
Pašlaik Latvijai vēl ir iespēja dzert no pilna ES fondu kausa (aptuveni 4,5 miljardiem šajā plānošanas periodā), taču izskatās, ka dzeram maziem malkiem kā tēju no ķīniešu servīzes. Galu galā jau ir zināms, ka kopējais atbalsta līmenis samazināsies. Pat neskatoties uz to, ka Latvija daudzās jomās arī turpmāk, visticamāk, kvalificēsies «nabaga māsīcas» statusam. Kopienas budžeta sarukums par Lielbritānijas tiesu varētu būt 10% liels, tiek lēsts, ka Latvijai tie varētu būt pat 200 miljoni gadā. Taču pēc 2020. gada, kad spēkā stāsies nākamās septiņgades ES budžets, izmaiņas var būt vēl lielākas. Līdz ar to vingrinājums nākamajiem gadiem būs pašiem «saražot» naudu, ko līdz šim esam saņēmuši kā bagātāko ES dalībvalstu solidaritātes dāvanu. Turklāt Eiropas Komisija kopumā sākusi šķībāk skatīties uz «dzīvas» naudas dāvināšanu, vairāk pievēršoties finanšu instrumentiem. Kohēzijas miljardu vietā vajadzētu likt ārvalstu investīcijas. Vai investorus var iekārdināt ar tādu kūku izlasi, ko pašlaik var piedāvāt Latvija, ir grūti atbildams jautājums. Grūtībām jāgatavojas laikus, lai sitiens ekonomikai, zaudējot fondu «narkotiku», neatstātu vaļējas brūces. Lai nav tā, ka par ES publiskā finansējuma samazinājumu pēc pāris gadiem politiķi berzētu miegainas acis, kā pašlaik tas notiek saistībā ar nodokļu izmaiņām, par kurām arī bija zināms jau labu laiku iepriekš.
