http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(369).jpg
Nav noslēpums, ka Maksātnespējas likums Latvijā tiek izmantots visai primitīvi - lai piedzītu ilgi nemaksātus parādus no sava darījumu partnera. Parasti tas notiek diezgan vienkārši - tas, kuram ir parādā, vēršas tiesā ar maksātnespējas pieteikumu pret parādnieku, kurš tad nu attiecīgi vai nu atzīst savu maksātnespēju, vai arī aši vien samaksā prasīto summu, ko mēdz saukt par mierizlīgumu.
Tomēr izrādījies, ka galvenā problēma ir nevis kādas kopānijas maksātnespējā, bet gan mūsu likumu rakstītāju un pieņēmēju domāšanas mazspējā. Redz, laikā, kad Tieslietu ministrijā tika izstrādāta pašreizējā Maksātnespējas likuma versija, dažādi eksperti, juristi, uzņēmēji brīdināja, ka kādā brīdī var izveidoties totāli absurda situācija. Proti, uzņēmumam, kam ir pozitīva bilance, kam ir pietiekams naudas apjoms bankas kontā un kurš veiksmīgi strādā ar daudzu miljonu latu apgrozījumu, var tikt pieteikta maksātnespēja par dažu tūkstošu latu parādu, tadējādi to lielā mērā norokot. Proti, mūsu likumdošana, neraugoties uz ekspertu iebildumiem, ir veidota tā, ka uzņēmuma maksātnespēju var pasludināt, balstoties uz neliela parāda pamata, neraugoties uz attiecīgās kompānijas stabilo finansiālo situāciju.
Protams, pašreiz šajā sakarā ir kāda laba ziņa. Proti, mūsu tieslietu sistēma ministra Gaida Bērziņa personā ir sarosījusies strādāt pie nepieciešamajiem grozījumiem un absurdo normu mainīt. Kā mēdz teikt, labāk vēlu nekā nekad. Sliktā ziņa ir tā, ka Latvijas ierēdņi un politiķi sevi ir uzskatījuši par gudrākajām būtnēm Visumā tieši līdz brīdim, kad par minētā absurda upuri kļuva starptautiska kompānija, kuras resursi ļauj ilgstoši tiesāties, izvērst skaļu mārketinga kampaņu, noalgojot sabiedrisko attiecību speciālistus, rīkot skandālu Eiropas līmenī utt. Respektīvi, runa ir par veikalu tīklu Iki un Cento māteskompāniju Palink. Varam tikai minēt, cik uzņēmumu ar mazākiem resursiem ir vai nu pārtraukuši savu darbību, vai arī samaksājuši prasības iesniedzējam, lai tikai turpmākās darbības iznākums nebūtu letāls. Un tas viss tikai tāpēc, ka ekspertu viedoklis mūsu varas gaiteņos tiek ņemts vērā tikai formāli.
Nevajag aizmirst, ka tikai daļā gadījumu summas, kas netiek samaksātas partneriem, ir parādi, kurus nav iespējams samaksāt nopietnu finansiālu grūtību dēļ. Tikpat labi runa var būt par strīdu starp abiem partneriem, kad pirmām kārtām jānoskaidro - vispār ir kādam kaut kas jāmaksā vai nav. Tādējādi Maksātnespēja likums ir jāgroza, paredzot, ka tiesa, skatot līdzīgas lietas, ņem vērā ne tikai nesamaksātā parāda summu vai, pareizāk sakot, faktu, bet arī attiecīgās kompānijas reālo maksātspēju. Turklāt šķiet, ka šādus grozījumus realizēt būs daudz vienkāršāk, nekā pārstartēt valsts aparātā strādājošo domāšanu. Lielākā problēma ir tieši attieksme, ka politiķi un ierēdņi ir paši zinošākie, bet tiem, kas ir aiz ministriju mūriem, tik vien atliek, kā klausīt un muti daudz nevirināt. Ne mazāk absurdi, protams, ir arī tas, ka tradicionāli ir bijusi nekvalitatīva likumdošana, bet nav bijis neviena atbildīgā.
