Nule kā publicētie statistikas dati apliecina jau to, par ko DB slejās runāts ne vienu reizi vien. Proti, Latvijas tautsaimniecības zobrats griežas ar mazāku ātrumu un aizvien noteiktāk iezīmējas tendence ekonomikas pieaugumam tuvoties nullei

Gada trešajā ceturksnī Latvijas ekonomika salīdzinājumā ar analogu laika periodu iepriekšējā gadā ir palielinājusies par 2,1%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes ātrais novērtējums. Skaitlis ir visai nepatīkams, jo izaugsmes tempi ir vairāk nekā divas reizes mazāki par tiem, kuri tika reģistrēti pirms gada. Proti, pērn trešajā ceturksnī iekšzemes kopprodukts gada izteiksmē bija palielinājies par 4,6%.

Padzirdot datus par to, ka ekonomika aug aizvien gausākos tempos, daudzi droši vien teiks: «Lūk, ieviesām sankcijas pret Krieviju, bet paši dabūjām iekšās.» Lai arī šobrīd nav nekādas detalizētas informācijas par to, kuras nozares tad ir devušas lielāko pieaugumu, savukārt no tām, kurām veicies mazāk, ir skaidrs, ka pašreizējā izaugsmes kritumā zināma Krievijas loma ir. Taču uzreiz jāsaka, ka tā ir stipri vien pārspīlēta un vēl mazāk saistīta ar Krievijas veiktajiem atbildes pasākumiem Rietumvalstu noteiktajām sankcijām. Kaimiņvalsts noteiktie ierobežojumi tiešā veidā skāra vien dažas procentu desmitdaļas Latvijas eksporta, turklāt, ja ierēķināsim to, kas ir saistīts ar pārtikas noieta pasliktināšanos citās valstīs, piemēram, Lietuvā, šā vai tā par pāris procentiem lielāku eksporta samazinājumu mēs negūsim.

Daudz lielāka ietekme uz norisēm tautsaimniecībā ir krītošajam Krievijas rublim, taču arī šeit nevaram runāt par pilnīgi viennozīmīgu negatīvu ietekmi. Proti, Rietumu sankcijas un rubļa vērtības krišanās pavasarī strauji palielināja Krievijas vēlmi eksportēt, tādējādi aktivizējot Latvijas dzelzceļa pārvadājumus un kāpināja kravu apgrozījumu ostās. Cita lieta, ka pieaugums pamazām sāk izsīkt. Gada sākumā un vidū kravu apgrozījums ostās palielinājās par 5-6%, bet deviņu mēnešu rādītājs jau liecina par pieauguma samazināšanos līdz 3,9%. Noteikti pateikt, vai tas ir saistīts ar Krievijas vēlmi kravas pārorientēt uz savām ostām vai to, ka šis valsts izejvielu eksporta dzinējs sāk pārkarst, šobrīd vēl pilnībā nevar. Taču, domājot par nākotni ,vajadzētu atcerēties, ka Krievijas eksporta apkalpošanas kārts kļūst aizvien nedrošāka gan saistībā ar vēlmi ieriebt tiem tur «pribalķikā», gan arī to, ka jaunu izejvielu atradņu ekspluatācijai trūkst līdzekļu. Tādējādi transporta nozare ir tā, kur atšķirībā no optimisma pavasarī izaugsmes prognozes saistībā ar tranzītu droši vien nāksies koriģēt. Skaidrs, ka bremzēšanās, kas saistīta ar ārvalstu kravu pieaugumu, kaut kādā mērā ir veicinājusi arī IKP izaugsmes mazināšanos.

Vienlaikus noteikti ir jāpiebilst, ka saistībā ar ekonomiskajām attiecībām ar Krieviju un tās konfliktēšanu ar Ukrainu viss nav pilnīgi neglābjami slikti. Vēl nesen zāļu ražotājs Olainfarm ziņoja par finansiālā ziņā vēsturiski veiksmīgāko ceturksni Krievijā un Ukrainā. Tāpat, lai arī tas šķiet paradoksāli, augustā pārtikas produktu un dzērienu eksports uz Krieviju ir nevis samazinājies, bet pieaudzis. Līdz ar to Krievijas eksporta nianses nav galvenais vaininieks tam, ka ekonomikas tempi krītas. Galvenais vaininieks pašreizējā situācijā ir meklējams Latvijas demogrāfijā un Rietumeiropas ekonomiskajās tendencēs. Saistībā ar pirmo uzreiz var teikt, ka Latvijas mājsaimniecību patēriņš «nav no gumijas», kas sevišķi ir attiecināms uz ilglietošanas precēm. Šī atziņa varētu būt skaidrojums tam, kāpēc algu pieaugums ir divas reizes straujāks par mazumtirdzniecības nozares kāpumu, turklāt vēl laikā, kad iedzīvotāju kredītsaistību apjoms pret komercbankām ir samazinājies saistībā ar fizisku kredītu atdošanu, mazāk nākas maksāt arī saistībā ar mainīgo kredītlikmju samazināšanos. Notiekošais vedina domāt, ka mājsaimniecību patēriņš tuvākajā laikā Latvijas ekonomikā var būt vien izaugsmes tempus stabilizējošs, nevis strauji veicinošs faktors. Arī ar ražošanu un eksporta ieņēmumiem Latvijai tā īsti nesokas un šeit vērojams pieticīgs kritums. Pagaidām no lielajām un strauji augošajām nozarēm būtisku ekonomikas pieaugumu spēj ģenerēt vienīgi celtniecība un ar šo nozari saistītā ES fondu naudas izmantošana, tomēr ar to, visticamāk, būs par maz jūtamam tautsaimniecības izrāvienam. Tas nozīmē, ka arī valsts budžeta naudas dalīšanā entuziasms pieaugs, bet dāsnums kritīsies, turklāt arī šā gada budžets sākotnēji tika stādīts ar teju divtik lielāku ekonomiskās izaugsmes prognozi, nekā statistiķi var fiksēt šā gada beigās.