Lai gan formāli var runāt par nodokļu maksātāju naudas aizvien lielāku norobežošanu no banku nedarbu sekām nākotnē, banku sistēmas strukturālo īpatnību dēļ valstu budžetu nauda aizvien atrodas pamatīga riska ēnā.
Aizejošais Eiropas Parlaments (EP) par vienu no sava politiskā mantojuma zīmēm atstās eirozonas banku savienības ēkai nepieciešamās detaļas, par kurām EP šodien balso plenārsesijā Strasbūrā. Runa ir par kārtību, kā nākotnē risināt problemātisku eirozonas banku glābšanas vai neglābšanas jautājumu, un šis tas par depozītu garantijām. Visumā EP ar šiem balsojumiem atstās labu mantojumu, tomēr ar tiem ir daudz par maz, lai par nesen pārciesto finanšu krīzi teiktu ‒ «nekad vairs».
Ņemot vērā banku darbības un uzbūves īpatnības, jāsecina, ka riskēt kārākiem Eiropas baņķieriem turpmāk ir sagādātas zināmas neērtības un lielāka atbildība, tomēr teikt, ka nu gan valstu budžetu nauda būs pasargāta no banku krīzēm nākotnē, nevar.
Iemesls tam ir banku spekulatīvo un komerciālo aktīvu atrašanās vienā «kabatā». Sadzīviskā līdzībā runājot, tas būtu tā, it kā sieva iedotu savam morāli nestabilajam laulātajam draugam pāris eiro un aizsūtītu uz veikalu pēc rupjmaizes. Bet vīrs pa ceļam satiktu kādu savu biedru, kas tam atdotu dažu eiro parādu. Tā nu vīrs veikala vietā dotos uz tuvāko «laimētavu», kur zaudētu atgūto parādu, sievas naudu un vēl arī apaļu summu, ko turpat uz vietas viņam aizdevis izpalīdzīgais Vaļera. Tad vīrs pārnāktu mājās un nostādītu sievu fakta priekšā: naudas nav, maizes nav, bet ir Vaļera, un tu viņam, kas taču esi ar mani salaulāta, esi tagad parādā zināmo summu.
Ar to tad arī līdzība beidzas, jo daudzsievība un daudzvīrība mūsu sabiedrībā nav atļauta. Bet būtībā risinājums ir tajā, ka naudu tradicionāliem komerciāliem nolūkiem dod kādam uzticamam cilvēkam, kuru turklāt «laimētavās» nelaiž iekšā kā sugu. Tie, kas mīl azartu, to, protams, var darīt, bet tad nu par savu naudu un ar savu atbildību un attiecību kārtošanu ar Vaļeru.
Tas, ka jaunajā eirozonas banku savienības izkārtojumā pirmie zaudējumi astoņu procentu apmērā no kopējās bilances būs jāuzņemas banku akcionāriem un kreditoriem, ir solis pareizajā virzienā. Vēl pirms dažiem gadiem šāds lēmums būtu neiespējams. Laba ir arī vienotā noregulējuma mehānisma (VNM) un tā politiku sedzošā 55 miljardu eiro lielā fonda izveide banku savienības ietvaros. Fondā jāiemaksā ir bankām pašām, turklāt 60% apmērā no visa apjoma jau tuvākajos divos gados, kas arī ir vērā ņemama EP uzvara «zirgu tirdzniecībā» ar dalībvalstīm Eiropas Padomē.
Līdz ar to formāli var teikt – lūk, riskēt kārajiem baņķieriem pašiem būs jātiek galā ar globālajiem «vaļerām», un, kad paši to nevarēs, tad talkā nāks vienotā noregulējuma fonds (VNF) vai arī VNM valde attiecīgajai institūcijai lems skuju taku.
Fundamentāla problēma šai šķietamajā risinājumā ir banku sektora apmērs Eiropā un banku savstarpējā atkarība. Radot un atkārtoti pārdodot viena otrai dažnedažādus atvasinātus vērtspapīrus, bankas globāli ir radījušas virtuālo naudu, kas apmēram 11 reižu pārsniedz reālās naudas apjomu jeb ar īstām materiālajām vērtībām segtu naudu. Faktiski tie ir spekulatīvi, viens otram apsolīti zili brīnumi, spīganu nauda, kas purvā žāvējas un kam ir attiecīga virtuāla vērtība (un iespēja to vairot) vien tik ilgi, kamēr tā netiek reāli atprasīta. Un tai brīdī iestājas banku krīze – tā, kas, ļoti iespējams, mūs gaida aiz nākamā vai aiznākamā stūra.
Šai kritiskajā situācijā ir svarīgi, lai depozītu nauda un banku komerciālā darbība būtu šāviena attālumā no šāda spekulatīvā kapitāla. Topošais VNF ir 500 reižu mazāks par eirozonas banku kopējiem aktīviem, un, ja tajos valstu garantētie depozīti ir vienā katlā ar spekulatīvajiem darījumiem, tad nopietnas krīzes gadījumā pie tām pašām valstu garantijām vien mēs nonākam. Un nenopietnai krīzei mēs taču negatavojamies.
