Eiropa vispār dalās Eiropā un... Eiropā. Pārējās atšķirības mēdz būt pamatīgas, pat nesamierināmas, tomēr būtībā tas neko nemaina
Šodien, Skotijas referenduma dienā, kad tās iedzīvotājiem jābalso par jautājumu «Vai Skotijai vajadzētu būt neatkarīgai valstij?», nav viegli tiem, kam ir draugi gan «jā», gan «nē» nometnē. Tomēr smalkjūtīga paklusēšana, kamēr viņi paši savā starpā izlemj savas lietas, neder, jo skoti ir pirmie no vairākiem Eiropas kandidātiem uz valstisko pašnoteikšanos, kas tikuši tik tālu – līdz legāli saistošam referendumam. Lai ar kādu Eiropas karti – tādu pašu vai jau smalkāk diferencētu – mēs pamodīsimies rīt, tas būs atskaites punkts un nebeidzamu sarunu tēma arī visiem citiem.
Pirmām kārtām jāievēro, ka skotu neatkarības sentiments ir ticis novērtēts par zemu. Vien pāris nedēļu pirms referenduma iezīmējusies īstenība, ka par un pret viedokļi ir vienādās pozīcijās, britu politiskajā elitē ir sējusi pamatotu paniku. Lai par ko šodien nobalsotu skoti, tā arī ir referenduma galvenā morāle: pret cilvēku neatkarības centieniem ir jāizturas nopietni un ar cieņu. Savulaik DB intervētā (14.12.2012.) Skotijas sociālā uzņēmēja Sjūzena Aktemela balsos «par», un iemesls tam, pēc viņas vārdiem, ir nicinājums, ar kādu Vestminsteras elite izturas pret viņas zemi. Praktiski viņa to redz savā darbības sfērā, sociālajā uzņēmumā Homes for Good gādājot par finansiāli pieejamiem mājokļiem visiem. Nezinu par nicinājumu, bet zināma arogance ir bijusi acīmredzami.
Sjūzena atzīst, ka sevišķi par ekonomiskajiem jautājumiem neatkarības gadījumā ir daudz neskaidrību, tomēr viņa tic, ka cilvēki ar tik bagātu kultūru, dabas resursiem un rosīgu visu veidu un izmēru uzņēmējdarbību spēs pastāvēt. Visai emocionāls arguments, un tieši to neatkarības faniem pārmet pretējā nometne. Tā Skotijas Sunday Herald biznesa nodaļas redaktors Kolins Donalds DB raksta, ka neatkarības entuziasti ir emocionāli un romantiski noskaņoti nejēgas komercijas un ekonomikas jautājumos. Pasmaidot jānorāda, ka savā vēstulē Kolins pats ir visai emocionāls, tomēr «cietie fakti», kuriem izšķirīgos brīžos dodu priekšroku arī es, tiešām neliecina par labu apņēmīgiem dūdotājiem rūtainos kiltos smaragdzaļu pakalnu nogāzēs.
Kolins norāda, ka neatkarības prasītāji rada jaunas problēmas tā vietā, lai risinātu esošās – nabadzību, narkomāniju, slikto izglītības un veselības aprūpes sistēmu, brūkošu infrastruktūru utt. Tik «bagātīgi izšķiesta enerģija un līdzekļi nacionālistiska jautājuma dēļ XXI gadsimtā» viņā raisa vien niknumu.
Krietni nosvērtāk, tomēr pēc būtības to pašu DB raksta Lozannas biznesa augstskolas IMD Konkurētspējas centra profesors Arturo Briss (viņa profils atrodams www.imd.org) no politisko un biznesa neatkarību greizsirdīgi sargājošās Šveices. Viņš norāda, ka valstiskas neatkarības gadījumā, kas nozīmēs pārejas laika jukas un neskaidrības, jauno valsti pametīs viens no Lielbritānijas, konkrētāk, Skotijas labklājības avotiem – bankas. Pašas Skotijas lepnā vārda nesēja Royal Bank of Scotland (RBS) un arī Lloyds par šādu apņemšanos jau ir paziņojusi.
Profesors neapstrīd Skotijas bagātīgo ogļūdeņražu iegulu nozīmīgumu, tomēr norāda, ka IMD «neuzskata dabas resursus par konkurētspējas avotu XXI gadsimtā». Ierēķinot ar banku sektoru saistīto ietekmi citās sfērās, lielo banku aiziešana Skotijā radītu 50 tūkstošus bezdarbnieku. Savukārt nacionālistu nīstā Vestminstera no tā visdrīzāk pat iegūtu, un ar bankām tieši un netieši saistīto divu miljonu nodarbināto skaits pieaugtu. Tas pats sakāms par angļu konkurētspēju.
Prof. A. Briss gan norāda, ka pēdējā laikā mazas valstis uzrāda augstāku konkurētspēju nekā lielās – 2014. gada IMD pasaules konkurētspējas reitingā no pirmā desmitnieka samērā nelielas ir veselas sešas konkurētspējas čempiones. Pašas Šveices kantoni un ASV federālās apakšvienības ir piemērs tam, ka valdības tēriņi, investīcijas infrastruktūrā un fiskālā politika visdrīzāk būs efektīvāka mazākās pašnoteikšanās vienībās.
Šo rindu autoram draugi Skotijā ir un, es ceru, paliks abās nosacītajās pusēs. Lai kāds būtu šodienas balsojums, es droši zinu, ka Skotija un Anglija ir un būs Eiropa. Lai ko darītu RBS, tai nebūs rekapitalizācijas lieguma Edinburgā vai Londonā, sankcijas neapdraudēs Ziemeļjūras šelfa apgūšanu British Petroleum, un Viņas Majestātes zaļie, pieklājīgie cilvēciņi no Klaidas u.c. bāzēm, arī paliekot Skotijā, varbūt ēdīs fish & chips ostmalas krodziņos, bet noteikti neieņems lidostas, pašvaldību ēkas un nemainīs mastos karogus.
