http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(323).jpg
Jo ilgāk kādu baro, neko neprasot pretī, jo viņš kļūst nekaunīgāks… Šoreiz gan runa nav par kādu konkrētu cilvēku, bet gan veselu valsti, kuras finansiālo grūtību risināšanas procesam pasaule var sekot līdzi gluži kā realitātes šovam daudzu mēnešu garumā, - par Grieķiju.
Nepārtraukti ir iespējams lasīt ziņas par to, kā starptautiskie aizdevēji pārskaita uz šīs valsts kontu daudzus miljardus eiro, teorētiski pretī saņemot solījumus dzīvot taupīgāk un veikt pārmaiņas savā tautsaimniecībā, bet praktiski stipri vien nepietiekamus taupības pasākumus. Kā mēdz teikt - skaisti dzīvot neaizliegsi! Grieķi iet ielās, rīko streikus, valdība klausās, ko saka cilvēki ielās, nevis veselais saprāts. Ja šāds stāsts būtu par kādu uzņēmumu, iepriekšējam teikumam varētu rakstīt turpinājumu - un jau rīt to neglābjami piemeklēs bankrots. Tikai ne Grieķiju, kuras ekonomikā savulaik pietiekami lielus līdzekļus laika gaitā ir investējušas Vācijas un Francijas kompānijas. Redz, ir valstis, kuru valdības saprot - valsts var būt tik pārtikusi, cik pārtikuši ir tās uzņēmumi. Iespējamais scenārijs var būt gaužām skaidrs: ja Grieķija bankrotēs, būtiskas problēmas piemeklēs ne vienu vien vācu un franču kompāniju, un kurš tad attiecīgo lielvalstu budžetos maksās nodokļus? Tādējādi, cenšoties izvairīties no šāda notikumu pavērsiena, ES līmenī ir nolemts mēģināt vienoties ar reālajiem naudas aizdevējiem un panākt, ka grieķiem tiek norakstīti 60% no kopējās parādu summas. Šābrīža kopējās Grieķijas parādsaistības ir ap 246 miljardiem eiro.
Ja aizdevējbankas piekritīs šādam scenārijam, zināmā mērā tiks novērsta tā saucamās Grieķijas problēmas seku izplatīšanās Eiropā. Tomēr šeit jārunā par pamatīgu dubultmorāli. Jāņem vērā, ka globālās finanšu krīzes rezultātā naudu no starptautiskajiem aizdevējiem aizņēmās daudzas valstis, tostarp Latvija. Turklāt Latvija starptautiskā līmenī nereti tikusi slavēta kā valsts, kas ievērojot striktus konsolidācijas pasākumus. Tātad sanāk, ka Latvija ir nostādīta tādā kā pamuļķa lomā. Mēs ievērojam taupības pasākumus, bet Grieķija - ne, grieķiem atlaiž daļu parādu, bet mums - ne. Iespējams, vēl to var nosaukt par eiro klubiņa priekšrocību. Tikai interesanti, kāds pavērsiens sekos, ja savus gana lielos parādus nākotnē diez ko nevēlēsies atmaksāt arī, piemēram, Portugāle un Īrija. Ir arī skaidrs, ka vienkārša atteikšanās atmaksāt parādus Latvijas ekonomikai neatmaksātos ilgtermiņā.
Iespējams, varētu runāt par atbalstu šādam Grieķijas žēlošanas scenārijam, ja būtu kaut mazākā garantija, ka tās rezultātā šī valsts mainīs savu taktiku, pārstrukturizēs savu tautsaimniecību un plānos izdevumus tā, lai nebūtu arī turpmāk jādzīvo uz parāda. Bet garantijas, ka tā arī tiešām notiks, jau patiesībā nav nekādas. Latvijai bieži ir pārmests, ka tā vēlas dzīvot ar zemiem nodokļiem un augstām sociālajam garantijām vienlaicīgi. Tas, protams, nav iespējams, taču pie mums tā īsti nekad nav bijis ne viens, ne otrs no šiem komponentiem atšķirībā no Grieķijas.
