Kad labajai rokai pilnīgi vienalga, ko kreisā dara… Tā var apzīmēt situāciju, kāda izveidojusies saistībā ar Saeimas atbalstītajiem grozījumiem likumā «Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām», paredzot, ka Irbes šaurums tiek noteikts kā aizsargājamā teritorija.
Nenoliedzami politiskā histērija šajā sakarā, galvenokārt starp Rīgas vicemēru Aināru Šleseru (PLL) un vides mininstru Raimondu Vējoni (ZZS) varētu būt notikušā atraktīvākā sadaļa, taču ar vismazāko praktisko jēgu. Respektīvi, īsi pirms vēlēšanām politiķi labprāt publiski apmainās ar savstarpējām laipnībām, kurām īstenībā nav nekādas nozīmes. Diemžēl praktiskā realitāte ir krietni vien skaudrāka — ar Saeimas konceptuālu vienošanos Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju sarakstā ir iekļauts faktiski vienīgais jūras ceļš, pa kuru iespējams iekļūt Rīgas jūras līcī. Tiesa, bļaustīšanās par to, ka kāds grib iznīcināt Rīgas brīvostu, neļaujot tajā iepeldēt lielajiem kuģiem, ir visai divkosīga, jo nevarētu teikt, ka līdz šim šie milzeņi Rīgu būtu ļoti iecienījuši. Tomēr perspektīvā a’priori izslēgt šādu iespēju, dodot handikapu Tallinas un Klaipēdas ostām, ir stipri vien muļķīgi.
Jebkurā gadījumā notikušajā ir vismaz divi aspekti, kuriem ir vērts pievērst pienācīgu uzmanību. Pirmkārt, nenoliedzami ir tas, ka aizsargājamām dabas teritorijām katrā sevi cienošā valstī ir jābūt, turklāt pietiekamā apmērā, un nevar katras biznesa idejas vārdā iznīcināt visu dzīvo. Taču, lai mēs gan dzīvotu zaļā vidē, gan arī būtu paēduši, visiem procesiem ir jābūt sabalansētiem. Kā mēdz teikt - daba mīl līdzsvaru. Piemēram, neviens taču nepieprasa, lai ērtākas kuģu satiksmes nodrošināšanas vārdā tiktu izbagarēti Daugavas loki, taču ierobežot šo transportlīdzekļu piekļuvi Rīgas ostai gan ir pārspīlēti. Citiem vārdiem sakot, arī Vides ministrijai, pildot savas funkcijas, vajadzētu vairāk aizdomāties par dažādu tās ideju ietekmi uz valsts tautsaimniecību kopumā. Otrkārt… Patiesību sakot, ir stipri vien netaisnīgi par šo jautājumu brukt virsū tikai Vides ministrijai. Redz, lai kāds jautājums tiktu virzīts apstiprināšanai parlamentā, tas vispirms ir jāakceptē Ministru kabinetā, kur bez Vējoņa ir vēl bariņš ar valdības pārstāvjiem, tostarp ekonomikas ministrs Artis Kampars (Vienotība) un satiksmes ministrs Kaspars Gerhards (TB/LNNK). Vai varbūt, līdzīgi kā situācijā ar airBaltic zīmola pārdošanu, Gerhardam vienkārši neviens nebija izstāstījis par šādu lēmumu un tā būtību?! Pat pieņemot, ka valdībai par šo jautājumu ne silts, ne auksts — nav skaidrs, kā minētais lēmums varēja gūt atbalstu Saeimā, ņemot vērā, ka Latvijā šobrīd ir mazākumvaldība, bet opozīcijā itin kuplā skaitā ir Šlesera pārstāvētā Par labu Latviju.
Atliek secināt, ka Latvijas politiķi lēmumus «labākajās» tradīcijās pieņem, tos lāgā nemaz neizlasot. Protams, šobrīd ir jādara viss iespējamais, lai mūsu ostas ilgtermiņā neciestu, taču cerams, ka nākamā Saeima un valdība vispirms domās, un tikai pēc tam darīs, lai Rīgas brīvostas līderim atkal nesanāktu dūru vicināšana pēc kaujas.