Kāds īsti izskatās godīgs uzņēmējs? Šāds jautājums nenovēršami rodas, redzot Finanšu ministrijas izstrādāto koncepciju attiecībā uz uzticamo uzņēmumu saraksta izveidi Latvijā.

Vispirms jāatgādina, ka ideja par šāda saraksta izveidi savulaik radās, lai tādējādi mēģinātu ierobežot ēnu ekonomiku. Proti, būtu noteikts saraksts, kurā tiktu iekļauti tie uzņēmumi, kuriem nav nodokļu parādu, kuriem nav problēmu ar drošībsargājošajām institūcijām, pret kuriem nav vērstas dažādas prasības. Principā, ja šāds saraksts taptu, tas būtu ļoti labs palīgs uzņēmējiem sadarbības partneru izvēlē. Proti, pirms līguma parastīšanas ar potenciālo partneri atliktu ieskatīties šādā sarakstā, un, ja attiecīgās firmas vārds tajā ir, jas jau a’priori nozīmētu, ka valsts skaidri pasaka - pret šo uzņēmumu valstij pretenziju nav. Kā redzams, vienkārši un noderīgi.

Bet tad pie šīs idejas advencēšanas ķērās klāt Finanšu ministrija (FM) un… Kā jau tas nereti ir gadījies, visu sačakarēja. Šobrīd FM izstrādātā koncepcija paredz, ka uzticamam uzņēmējam ir jāatbilst visiem jau minētajiem kritērijiem, kā arī jānodarbina vismaz 25 darbinieki, jāsamaksā nodokļos vismaz pusmiljons latu, kā arī to gada apgrozījums nevar būt mazāks par trīs miljoniem latu. Uz redzēšanos, ideja, ka Latvijai vajag atbalstīt mazos uzņēmumus - viņi visi ir neuzticami! Vismaz tā noteikti uzskata FM.

Kaut vai tīri hipotētiski iedomāsimies situāciju - uz Latviju atbrauc ārvalstu investors, viņam kāds vietējais mazais uzņēmums piedāvā savus pakalpojumus, iebraucējs paveras uzticamo uzņēmumu sarakstā un konstatē - potenciālā partnera tur nav, tātad slēgt ar viņu sadarbības līgumu ir nedroši. Šī bija tikai viena iespējamā situācija, kad mazie uzņēmumi tiktu diskriminēti FM totālas loģikas trūkuma dēļ. Iespējams, protams, ka tādējādi Latvijas valsts mēģina definēt, kādi uzņēmumi tai ir vajadzīgi - ja kompānija gadā neapgroza trīs miljonus, tā Latvijai ir par mazu un nevajadzīgu… Redzot šo situāciju, rodas iespaids, ka Latvijas valsts aparāts līdz galam nespēj izprast dažādu dokumentu patieso būtību. Ja tiek izveidots saraksts, pasakot, ka tajā tiek iekļauti valstī strādājošie uzticamie uzņēmumi, tas automātiski nozīmē, ka tos, kuru šajā saraktā nav, par īpaši uzticamiem uzskatīt nav ieteicams. Respektīvi, šādā sarakstā neiekļautie uzņēmumi ir nevis pārāk mazi, nabagi vai nejaudīgi, bet gan neuzticami.

Redzot šādu FM pieeju, jāteic, kā ir - paldies Dievam, ka šī ministrija nav ķērusies pie uzticamas fiziskās personas jēdziena definēšanas. Sanāktu, ka cilvēkiem, kuru augums nav sasniedzis 1,80 metrus, ienākumu līmenis - vismaz 1000 Ls mēnesī un kuru pakļautībā nestrādā vismaz pārdesmit darbinieku brigāde, drošības labad jānosaka policijas uzraudzība. Protams, veidojot dažādus sarakstus, ir jabūt noteiktiem, turklāt ļoti skaidriem un caurspīdīgiem sarakstiem, taču nedrīkst ieslīgt totāla absurda drukāšanā, turklāt tādu, kas diskriminētu pietiekami lielu daļu Latvijas uzņēmumu.