Neraugoties uz to, ka degvielas un siltumenerģijas cenu mazināšanās varētu sekmēt pirktspējas pieaugumu ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā, mūsu uzņēmumi piedzīvojuši ražotāju cenu samazināšanos.

Tas, savukārt, liecina, ka deflācijas gaidas ir nevis kāds abstrakts nākotnes process, bet jau esoša realitāte. Arī tad, ja izmaksas samazinās, diezin vai varēsim atrast daudzus, kas attiecīgi samazinās arī gala produkta cenu.

Tāpēc Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinātais 0,9% ražotāju cenu samazinājums gada izteiksmē Latvijas apstrādes rūpniecībā ir savdabīgs trauksmes zvans, ka ekonomikas zobrati vairs negriežas ar vēlamo ātrumu.

Ražotāju cenu pārmaiņas var uzskatīt par būtisku ekonomiskās veselības indikatoru, jo tās samērā izteikti norāda uz pieprasījuma/piedāvājuma attiecību, kā arī dažādiem izmaksu faktoriem. Gan degvielas, gan citu izejvielu cenu samazināšanās, protams, būtu arī ražotāju cenu bremzējošs faktors, taču ne tādā pakāpē, lai kāds samazinātu galaprodukta cenu, ja tirgus ir veselīgs un augšupejošs. Ir saprotams, kāpēc vēl pagaidām augšupejošas ekonomikas apstākļos ražotāju cenas ir mazinājušās pārtikas rūpniecības nozarē, kuru turpina vajāt Krievijas noteiktie importa ierobežojumi.

Acīmredzami Krievijas faktors jeb precīzāk rubļa vērtības kritums varētu būt galvenais vaininieks pie 2,5% vērtas gada deflācijas elektrisko aparātu realizācijas cenās, tomēr šķiet, ka zināms spiediens uz cenu samazinājumu ir arī attiecībā uz vietējā un Rietumu tirgos pārdodamo produkciju. Tā, piemēram, kokapstrādes produkcijas ražotāju cenu pieaugums gada izteiksmē šā gada janvārī sasniedza vien 0,8% salīdzinājumā ar 5,6% gadu iepriekš šajā pašā laika periodā. Savukārt nemetālisko minerālu jeb būvmateriālu ražošanā cenu pieaugums ir apstājies salīdzinājumā ar pērn janvārī fiksēto produkcijas sadārdzināšanos par 2,4% pret šo pašu periodu 2013. gadā. Savukārt citur neklasificētu iekārtu, mehānismu un darba mašīnu ražošanā cenu pieauguma temps ir krities uz pusi no 1,4% līdz 0,7%.

Protams, kā jau visur var atrast izņēmumus, un šajā ziņā sevi pozitīvi ir parādījusi mēbeļrūpniecība, cik nu šīs grūti pārbaudāmās nozares datus var objektīvi izvērtēt. Statistiķi aplēsuši, ka pēdējā gada laikā mēbeļrūpniecībai ir izdevies panākt realizācijas cenu pieauguma tempu divkāršošanos, ražotāju cenu pieaugumam pakāpjoties no 0,9% līdz 1,8%.

Lai arī jau drīzumā ir jāsākas Eiropas Centrālās bankas īstenotajai ekonomikas kvantitatīvajai stimulēšanai, kuras rezultātā monetārās savienības finanšu sistēmā pusotra gada laikā varētu tikt iepludināts vairāk nekā triljons eiro, jādomā, ka kopējā situācija ražotāju cenu jomā straujas izmaiņas nepiedzīvos. Tas nozīmē, ka saistībā ar augsto tirgus piesātinājumu un zemo patērātāju aktivitāti, uz strauju realizācijas cenu kāpumu vairumam rūpnieku cerības nav īpaši lielas.