http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(353).jpg
Piedzīvojot krahu, a/s Latvijas Krājbanka, bija skaidrs, ka galvenais uzdevums ir rīkoties tā, lai no tās būtu iespējams atgūt pēc iespējas vairāk līdzekļu. Ņemot vērā, cik lielā mērā ir cietis šīs bankas tēls, nav brīnums, ka par iespējamo tās sanāciju runā vairs tikai nu jau tās bijušā pastarpinātā īpašnieka Vladimira Antonova radinieki.
Tādējādi ir nepieciešamība pēc iespējas ātrāk iecelt profesionālu maksātnespējas administratoru un ļaut viņam darboties. Iemesls tam ir vienkāršs - kamēr nav uzsākts maksātnespējas process, Krājbanka katru dienu zaudē summu, kas rakstāma ar sešām nullēm. Taču izrādās, ka dažādas puses acīm redzami interesē nevis naudas atgūšana, bet tikai kādas sev vien zināmas lietas.
Vispirms Krājbankas administratora postenim tika ieteikts Aigars Lūsis, taču viņa kandidatūra kaut kā nepatika premjeram Valdim Dombrovskim (Vienotība). It kā reputācija neesot tā labākā, jo savulaik est bijis aizturēts, un tas nekas, ka nav bijis ne notiesājošs spriedums, un pat ne apsūdzība. Tad auditorkompānija Deloitte ieteica citu iespējamo administratoru, kas savukārt nepatīk ne Nila Ušakova (SC) vadītajai Rīgas domei, ne vienam otram advokātam, kurš publiskajā telpā izplata paziņojumus, ka Deloitte iepriekšējos gados it kā esot pierādījusi savu nekompetenci, strādājot ar bēdīgi slaveno Banku Baltija. Citiem vārdiem sakot, savdabīgas spilvenu kaujas turpinās uz nebēdu, bet Krājbanka tikmēr zaudē miljonus.
Kāds iemesls ir šādām cīņām, var tikai minēt… Varbūt tas, ka cilvēks, kurš galu galā tiks apstiprināts par Krājbankas administratoru, saņems par šo darbu ļoti dāsnu atalgojumu - iespējams, līdz pat 7,5 miljoniem latu, tāpēc katrs politekonomiskais grupējums vēlas, lai tur strādātu savējais cilvēks. Varbūt daži lielie Krājbankas kredītņēmēji tur vēlas redzēt savu cilvēku un tāpēc rūpējas par to, lai gaismā nāktu senu lietu iespējamie īstie traktējumi. Bet varbūt laika gaitā saistībā ar Krājbanku ir tikušas saslēgtas tādas vienošanās, ka neviena no iesaistītajām pusēm nav ieinteresēta, lai kaut kas vispār kļūtu skaidrāks šīs bankas sakarā. Kā redzams, varianti ir vairāki. Turklāt spēle acīm redzami notiek uz tik augstām likmēm, ka FKTK, kur strādā ļoti labi atalgoti darbinieki, kuri esot arī augsta līmeņa speciālisti, nespēja uzrakstīt Krājbankas maksātnespējas pieteikumu tādā līmenī, lai jau uzreiz tiesa to neatmestu.
Respektīvi, cīņa šobrīd notiek nevis par to, lai tiktu saglābts pēc iespējas vairāk Krājbankas rīcībā esošo līdzekļu, bet gan par ietekmes sfērām.
Žēl vienīgi, ka visā šajā jezgā ir aizmirsti tie, kas ģenerē šai valstij naudu. Piemēram, visi Krājbankas izsniegtie kredīti, kur ir arī ES struktūrfondu finansējums, jau sen bija pārceļami uz kādu no valstij piederošajām bankām kopā ar visām saistībām. Tā vietā mēs varam gaidīt, kurš nākamais potenciālais Krājbankas administrators, tēlaini sakot, gluži kā cirka zaķītis, tiks vilks laukā no cepures.
