Diskusijas par to, ir vai nav Latvija jaunais eirozonas naudas tirgus «tīrības» bieds, pagaidām izraisa smaidu. Tomēr potenciālas problēmas pastāv un tās ignorēt būtu muļķīgi.

Latvijas iesoļošanu eirozonā ārvalstu medijos pavadīja vietējām amatpersonām ne visai patīkami spriedelējumi par to, ka nu tik eirozonā caur Latviju ieplūdīs netīra nauda. Lai būtu skaidrāk – neskaidrās un, iespējams, ne visai likumīgās operācijās iegūti līdzekļi, kurus to īpašnieki, kas tīri labi jūtas ārpus Eiropas Savienības, glabāt tomēr izvēlas ES un vēl vēlamāks eirozonā. Iemesls, kādēļ tieši Latvija varētu kļūt par šādas naudas vārtiem uz eirozonu, ir tas, ka Latvijas banku uzraudzība esot apšaubāmas kvalitātes, bet pašām bankām ir liela patika pret nerezidentu naudu.

Šīs runas vēl arī sakrita ar ASV bankas JPMorgan Chase & Co, kas iepriekš ASV bija dabūjusi sutu par nepietiekamu centību naudas atmazgāšanas apkarošanā, lēmumu apturēt ASV dolāru maksājumus no Latvijas bankām.

Latvijas amatpersonas atbildi parādā nepalika, argumentējot, ka ar banku uzraudzību pie mums viss ir kārtībā un pēc iestāšanās eirozonā tā kļūs vēl stingrāka, savukārt JPMorgan darbības ir saistāmas ar bankas stratēģijas maiņu, kas skar visu pasauli, nevis ar naudas atmazāgāšanu caur Latviju.

Kā tad īsti būs un cik netīra nauda jau ir un vēl plūdīs iekšā Latvijas bankās? Laikam gan, kā jau parasti šajā dzīvē, patiesība ir kaut kur pa vidu.

Diemžēl, bet palasot dažu labu rietumos tapušu pētījumu par korupciju un citām negācijām bijušā postpadomju bloka valstīs, nākas secināt, ka aiz skaļajiem virsrakstiem atrodamā faktoloģiskā bāze ir gaužām nožēlojama un secinājumi drīzāk balstās dzelžainā pārliecībā, ka te joprojām lāči pa ielām staigā. Tādēļ šādi pētījumi un pētnieki parasti izraisa zināmus vilnīšus mediju telpā vai sociālajos tīklos un ar to arī viss beidzas.

Tomēr vai arī Latvijas banku sistēmā viss ir rožaini? Nebūt nē. Var jau pasmaidīt par dažiem labiem pētījumiem. Un pamatoti. Tomēr pagājušā gada jūnijā, saņemot uzaicinājumu iestāties eirozonā, Latvija vienlaikus saņēma arī skarbu kritiku no Eiropas Centrālās bankas un nedaudz maigāku uzrūcienu no Eiropas Komisijas. Viens no punktiem bija tieši par banku piesaistītajiem nerezidentu noguldījumiem. Runa gan bija ne tik daudz par naudas tīrību vai netīrību, bet par to, lai Latvija nemēģina izspēlēt tādu pašu triku kā Kipra, kur daža laba banka arī bija pārvērtējusi savus spēkus un aizrijusies ar nerezidentu naudu.

Bankas ir bizness un biznesa jēga ir pelnīt. Laikā, kad kredīti, kuri veido vairāk nekā pusi no Latvijas banku aktīviem, nekādu dižo izaugsmi neuzrāda, daudzi peļņas iespējas redz tieši nerezidentu naudas piesaistīšanā un apkalpošanā. Pērnā gada trešā ceturkšņa beigās rezidentu noguldījumi Latvijas bankās veidoja 6,55 miljardus latu, bet nerezidentu – 6,41 miljardu latu. Faktiski puse uz pusi. Bažas ir saistītas ar to, ka nerezidentu nauda ir viegli plūstoša – cik ātri atnāca uz Latviju, tikpat ātri var pārmigrēt uz jebkuru citu valsti, kura attiecīgajā mirklī būs pievilcīgāka. Un šādas bažas ir par pusi visu noguldījumu Latvijas bankās. Neraugoties uz visām likviditātes prasībām un citiem nodrošinājumiem – tas ir milzīgs apmērs, kas nelabvēlīgu apstākļu gadījumā var izraisīt pamatīgas problēmas.

Tādēļ muļķīgi būtu reaģēt uz katru pētījumu vai pētnieku. Taču tikpat muļķīgi būtu izlikties, ka Latvijas finanšu sistēmā viss ir stabils kā klints un aši aizmirst vien pirms pusgada izteiktos brīdinājumus.