http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(306).jpg
Ieilgusī neapmierinošā ekonomiskā situācija Eiropas Savienības (ES) valstis, ko mēdz dēvēt arī par parādu krīzi, ir likusi augsta līmeņa politiķiem, amatpersonām sākt virzīt ieceres par vienotas ES finanšu politikas realizēšanu.
Drosmīgākie eksperti jau ir pauduši, ka, lai nākotnē saglabātos, ES nāksies pārtapt vismaz par kaut ko līdzīgu Eiropas savienotajām valstīm jeb federāciju.
Nav izslēgts, ka ekonomisko jautājumu risināšanas jomā tieši šāds ceļš šobrīd ejams. Pretējā gadījumā ES aktuāls ir kāds sens pastāsts - ja ASV vai Krievija vēlas noskaidrot ES viedokli, ir jāpaņem telefons un jānospiež podziņa «1», lai noskaidrotu Vācijas viedokli, «2» - Francijas, «3» - Spānijas viedokli utt. - kopumā 27 podziņas. Tas, protams, ir tikai joks, tomēr rezultāts līdzšinējai kārtībai ir acīmredzams: par Skandināvijas valstīm krīzes kontekstā mēs maz ko dzirdam, Latvija - savelk jostu, kā vien māk, Vācija - risina gan savas, gan vēl arī citu valstu problēmas, Grieķija - slīgst parādos, bet tās valdība vairāk ieklausās savos demonstrantos, nevis loģiski argumentētos piedāvājumos problēmas risināšanai.
Ņemot vērā, ka ES vismaz sākotnēji tika dibināta kā ekonomiski spēcīgu valstu savienība, ir skaidri redzams, ka šodien tāds čiks no tās ekonomiskās varenības vien ir sanācis.
Līdz ar to ir skaidrs, ka laika gaitā ir jāievieš vienota ekonomikas politika visā ES, ar to saprotot gan noteiktu nodokļu likmju koridoru, gan to piemērošanas kārtību, gan arī kontroles mehānismu dažādu standartu neizpildīšanas gadījumā. Proti, jau daudzus gadus pastāv Māstrihtas kritēriji, kas ir jāizpilda, lai valsts varētu iestāties eirozonā, kā arī pēc tam, kad tas ir izdevies. Bet kas notiek realitātē? Jau pieminētajai Grieķijai, kā arī vairākām citām ES valstīm (Spānija, Portugāle, Itālija, Īrija utt.) pieprasīt šādu kritēriju ievērošanu ir teju pilnīgi lieki. Sanāk, ka vienas valstis var atļauties dzīvot pāri saviem līdzekļiem, bet citām ir jādomā, kā nepieļaut to defoltu. Protams, gan Vācija, gan Francija šobrīd pirmām kārtām domā par savu uzņēmēju interesēm, kuri savulaik ir investējuši lielas summas Grieķijas ekonomikā, bet ir tikai saprotami, ka salīdzinoši turīgākajās valstīs aug neapmierinātība ar lielajām parādniecēm.
Tātad ir nepieciešama gan preventīva kontroles sistēma, piemēram, valsts budžetu veidošanas stadijā, gan arī efektīvs soda mehānisms gadījumos, ja noteiktie kritēriji netiek pildīti. Var, protams, smīkņāt par to, ka aizdevēji aizlienētās naudas vietā no Grieķijas varētu savā īpašumā pārņemt Akropoli, tomēr jādomā, ka gadījumā, ja tiktu paziņots, ka valstis, kas nespēj ievērot noteiktus kritērijus, vairs nevarēs saņemt, piemēram, struktūrfondu līdekļus un maksājumus lauksaimniekiem, saņemtos pat lielākās parādnieces.
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka vienotas ekonomikas politikas izveide ES ir vairs tikai laika jautājums, jo pretējā gadījumā šī valstu savienība var piedzīvot savu beigu sākumu.
