Iedzīvotāji ir kļuvuši ekonomiski aktīvāki un pieaug viņu prasības pret dzīves apstākļiem, kas savukārt rada dzinuli nopelnīt un tērēt vairāk un ir laba zīme Latvijas uzņēmējdarbībai.
Statistiķu apkopotā informācija par to, ka aizvien lielāka iedzīvotāju daļa ar grūtībām tiek galā ar saviem ikdienas maksājumiem, liek uzdot likumsakarīgu jautājumu par to, vai pēdējā laikā ekonomiskajās atskaitēs publicētā informācija par iedzīvotāju labklājības pieaugumu ir atbilstoša realitātei, un to, kādas sekas tas varētu atstāt uz turpmāko uzņēmējdarbības vidi valstī. Uzreiz jāpiebilst, ka viss nav tik slikti, kā sākotnēji varētu šķist, drīzāk gan vedina domāt par gaidāmajiem uzlabojumiem.
Nesen Centrālā statistikas pārvalde publicēja pētījumu par pagājušajā gadā veiktu mājsaimniecību ienākumu un dzīves apstākļu pētījumu. Galvenais secinājums: lai arī mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi pakāpeniski palielinās, tomēr tas nespēj nosegt tēriņu summu, kuru mājsaimniecības norādīja kā nepieciešamu mēneša izdevumu segšanai.
Runājot par konkrētiem skaitļiem, pētījumā konstatēts, ka 27% mājsaimniecību ikdienas tēriņus spēj segt ar lielām grūtībām, kas ir ievērojami vairāk nekā 2012. gadā, kad šādu atbildi sniedza 22,8% apsekoto mājsaimniecību. Kopumā ar lielākām vai mazākām grūtībām ikdienas vajadzību segšanā saskārās 85,4% mājsaimniecību un tas ir par 0,6 procentpunktiem vairāk par šādas atbildes sniedzējiem gadu iepriekš. Šie skaitļi pirmajā brīdī var šķist visai šausminoši, sevišķi, ja ņemam vērā faktu, ka pagājušais gads bija jau trešais, kad pēc krīzes Latvijas tautsaimniecība ir gājusi kalnup. Tomēr tiem ir arī medaļas otra puse, kas, patiesību sakot, var liecināt par pozitīvām tendencēm, jo uzskatāmi norāda tikai uz to, ka iedzīvotāji ir kļuvuši ekonomiski aktīvāki un pieaug viņu prasības pret dzīves apstākļiem, kas savukārt rada dzinuli nopelnīt un tērēt vairāk. Kā uzskatāms apliecinājums tam ir vidējais statistiskais reālās darba samaksas pieaugums. Pagājušajā gadā vidējā strādājošā reālā darba samaksa, atrēķinot inflācijas ietekmi un ņemot vērā labvēlīgāku ienākuma nodokļa politiku, ir palielinājusies par 5,9%, kas bija labākais rādītājs kopš pirmskrīzes laikiem.
Protams, daudzi to varētu pielīdzināt «vidējai temperatūrai slimnīcā», tomēr par zināmu virzību pretī uzlabojumiem tas tomēr liecina, un tā ir laba zīme Latvijas uzņēmējdarbībai, datiem norādot, ka vidējais statistiskais iedzīvotājs ir orientēts tērēt vairāk, kas tā vai citādi tomēr veicinās uzņēmumu bilances rādītāju uzlabošanos. Patiesībā šis process jau notiek pilnā sparā, un par to uzskatāmi liecina iedzīvotāju gatavība tērēt gan dārgākām plaša patēriņa precēm, gan lietām, kas neiekļaujas ikdienišķo nepieciešamību klāstā. Uzskatāms pirktspējas pieauguma piemērs ir tūrisms un, kā dzirdēts no šīs industrijas pārstāvjiem, šogad ceļojumi uz dienvidiem, par spīti cenu pieaugumam, izķerti straujāk nekā iepriekšējos gados. Arī mazumtirdzniecībā izaugsme turpinās, kas lielā mērā notiek uz augstākas kvalitātes, līdz ar to arī dārgāku preču rēķina.
Protams, nevar noliegt faktu, ka ļoti liela sabiedrības daļa knapi savelk galus, un šajā ziņā taustāmus uzlabojumus drīzumā panākt būs grūti. Tomēr ir arī cita kategorija, un attiecībā uz šo iedzīvotāju daļu «dzīvošanas no algas līdz algai» vēriens ar katru gadu pieaug un potenciālo ikmēneša maksājumu apjoms palielinās, pērkot vairāk, izvēloties kvalitatīvākas preces un pakalpojumus. Tas ir tikai normāli un uzskatāmi apliecina vien to, ka Latvija turpina rāpties ārā no krīzes bedres un lai arī lēni, taču pamazām tomēr virzās maksātspējīgākas Rietumu sabiedrības virzienā. Līdz ar to ziņas par to, kāds ir iedzīvotāju labklājības līmenis Latvijā, nevar traktēt kā viennozīmīgi sliktas, uz augošā patēriņa fona tās drīzāk var nosaukt kā vēlmi uzlabot dzīves apstākļus, kas pamazām veicinās gan ekonomisko aktivitāti, gan kopējā labklājības līmeņa celšanos.
