http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(398).jpg
Pārsteigumu nebija - par mūsu lielās kaimiņzemes Krievijas prezidentu ievēlēts Vladimirs Putins. Protams, galvenais jautājums šajā situācijā - ko jau sen prognozētais vēlēšanu iznākums nozīmē gan Latvijai, gan Eiropai kopumā un cik lielā mērā par pozitīvu var uzskatīt faktu, ka vismaz turpmākos sešus gadus Krievijā faktiski turpinās valdīt Putins.
Vispirms jau visai droši var teikt, ka par viņu balsoja pat liela daļa to Krievijas pilsoņu, kuriem viņš nemaz nepatīk. Vienkārši alternatīva Putinam bija tik nožēlojama, ka viņš ar saviem tā dēvētajiem konkurentiem uz prezidenta posteni pat neuzskatīja par nepieciešamu iesaistīties publiskajās diskusijās - mužīgais komunists Genādijs Zjuganovs, politkomiķis Vladimirs Žirinovskis un vēl pāris tumšo zirdziņu. Principā kvalitatīvi priekšvēlēšanu diskusiju vietā vietējai un starptautiskajai sabiedrībai tika piedāvāts šovs ar Žirinovska un krievu popzvaigznes Allas Pugačovas piedalīšanos. Protams, tas nenozīmē, ka Krievijā Putinam nebūtu arī nopietni potenciālie sāncenši, taču acīm redzami ir tas, kas esošā politiskā elite ir rūpīgi piestrādājusi pie tā, lai šādu cilvēku vārdi līdz prezidenta amata kandidātu sarakstam nemaz nenonāktu. Un, ja arī viņam uzrastos reāls pretendents, mēs varētu tikai zīlēt, kādas pārmaiņas tas nestu. Attiecībā uz Putinu droši varam teikt tā - labāk zināma nelaime nekā nezināma. Faktiski viņa ievēlēšana, visticamāk, nozīmē līdzšinējā ekonomiskās attīstības kursa turpināšanos turpmākos sešus gadus.
Nereti gan tiek prognozēts, ka Putins ir atgriezies Kremlī uz turpmākajiem 12 gadiem, tātad - diviem termiņiem. Tomēr šāda iespēja sāk izskatīties arvien apšaubāmāka. Laika posmā starp Krievijas Domes un prezidenta vēlēšanām tika piedzīvotas protestakcijas, kādas Maskavas ielas nebija redzējušas, šķiet, kopš deviņdesmito gadu sākuma. Un tas liecina vismaz par diviem būtiskiem aspektiem. Pirmkārt, neapmierinātība ar Putina Krieviju visai strauji pieaug, un ir maz ticams, ka viņš tuvākos sešus gadus spēs izdomāt kaut ko tādu, lai atgūtu to popularitāti, kāda viņam bija, teiksim, pirms 10 gadiem. Otrkārt, nebūsim naivi - ne jau par tautas pašorganizēšanos un tamlīdzīgām cēlām lietām ir runa saistībā ar pēdējā laikā piedzīvotajām protestakcijām pret Putina realizēto politiku un viņu pašu kā personību. Acīmredzot tomēr ir kāds vērā ņemams oponents, kurš ir gatavs tērēt savus resursus, lai mazinātu Putina ietekmi. Un nekur nav teikts, ka laika gaitā tas arī neizdosies. Turklāt būtisks jautājums ir arī par to, kura politiskā figūra tad galu galā pildīs premjera pienākumus - jau tagad arvien biežāk tiek minēts, ka gadījumā, ja tas tiešām būs līdzšinējais prezidents Dmitrijs Medvedevs, viņa darbs, visticamāk, nebūs uz ilgu laiku, un tad varētu pie varas nākt «īstais» valdības vadītājs.
Nevajag aizmirst arī vēl kādu būtisku aspektu - brīžos, kad Krievijā notiek iekšējās nesaskaņas, tās līderi allaž ir centušies atrast kādu ārējo «ienaidnieku», lai uz to novērstu sabiedrības uzmanību. Ļoti cerams, ka izvēle nekritīs uz Latviju.
