Ir pašiem jāsaprot, kāda veida investori mūsu valstī ir vajadzīgi, un tādu ienākšana vai noturēšana arī ir jāveicina

DB 13. februāra numurā aprakstītais darījums, kad deviņus Latvijā labi pazīstamus tirdzniecības centrus iegādājās kāds Maltas investors, vedināja uz pārdomām par to, kādas izmaiņas investoru īpatsvarā pie mums pēdējā laikā vispār ir notikušas. Pirms dažiem gadiem sākās un ar a/s Latvijas gāze lielākā akcionāra E.ON aiziešanu faktiski būs noslēgusies vācu investoru aizplūde no Latvijas. Pērnā gada Lursoft dati liecina arī par Zviedrijas uzņēmēju darbības sašaurināšanu Latvijā. Kombinācijā ar DB jau aprakstīto ārzemju vēstniecību aizvēršanu Rīgā gandrīz vai gribas zvanīt trauksmes zvanus un jautāt – kas te īsti notiek?! Mēs kļūstam par kaut kādu izolēto zonu? Tomēr vienmēr ir tā, kur kāds aiziet, cits atkal atnāk. Lursoft dati liecina, ka pērn Latvijā visvairāk investējuši Krievijas pārstāvji, bet vislielākās summas ieguldījuši nīderlandieši, kurus daudzu valstu uzņēmēji (arī Krievijas) izmanto kā savu kapitāla reģistrācijas valsti. Tas pats attiecas arī uz Kipras investoriem, ko sakarā ar izdevīgiem nodokļu nosacījumiem kā tranzītvalsti izmanto vairāku valstu uzņēmēji. Tāpēc nav jābrīnās, ka Ukrainas izcelsmes investors, kas iegādājās maksātnespējīgo a/s Liepājas metalurgs, faktiski parādās kā Kiprā reģistrēts uzņēmums.

Latvija ir maza valsts, kas atrodas ģeopolitisko interešu krustpunktā, un ģeopolitiskās dzirnavas mūs ir pārmalušas jau vairākas reizes. No šī viedokļa Latvijas interesēs būtu saglabāt investoru paritāti, lai lielvaru intereses šeit atrastos līdzsvarā un neviens dominējošs spēks šeit nevarētu diktēt pilnībā savus noteikumus. Jau pieminētais investīciju tranzīts padara sarežģītu investoru sadali pēc nacionālās piederības, kam arī nevajadzētu būt noteicošajam argumentam, lai kādu te ielaistu vai neielaistu. Taču tas nenozīmē, ka mums šeit būtu jāielaiž krāpnieki, kas tikai aizslēpušies aiz investoru izkārtnes.

Daudzi atceras 90. gadus, kad ārzemniekam priekšrocības visādos darījumos Latvijā nodrošināja tikai tas fakts, ka viņam bija ārzemju pase, vietējos pārmetot par bortu. Šādas kļūdas atkārtošana ir pilnībā nepieņemama. Taču investoru atsijāšana ir iespējama, ja mēs paši skaidri zinām, ko gribam. Piemēram, tādam investoram, kas Latvijā ir gatavs attīstīt ražošanu, it īpaši, ja viņš to ir gatavs darīt ārpus Rīgas un Pierīgas, tādējādi nodrošinot tur ļoti nepieciešamās darbavietas, ir vērts izrādīt īpašu labvēlību. Ja valsts līmenī ir skaidrs, kādas nozares mēs Latvijā gribam attīstīt, tad uz šādiem investoriem arī vajag orientēties. Valstiskā investoru izcelsme pati par sevi vēl daudz neko neizsaka, būtiska ir konkrēto cilvēku rīcībspēja un samērojamība ar šejienes interesēm, taču nodrošināt vēlamo investīciju līdzsvaru var, tikai domājot pašiem līdzi un neuzķeroties uz lētiem saukļiem.