Tā vietā, lai objektīvi izvērtētu, kuriem uzņēmumiem tiešām nepieciešams uzlikt papildu prasības, politiķi kārtējo reizi uzkrauj slogu visiem

Jūnija beigās LR Uzņēmumu reģistrā (UR) bija ko redzēt. Pirms diviem gadiem pieņemtie antireiderisma grozījumi paredzēja, ka visām SIA līdz šā gada 30. jūnijam UR jāiesniedz likumam atbilstošs dalībnieku reģistra nodalījums. Pēdējā brīdī vēl apķērās un no likuma prasībām izņēma ārā viena īpašnieka SIA, taču UR tāpat «gāza apkārt» uzņēmēji, kas centās šīs prasības izpildīt. Neapšaubāmi, ka tas bija pļaujas laiks zvērinātiem notāriem, kas apliecināja dokumentus, taču lielākajai daļai uzņēmēju tas bija pilnīgi nevajadzīgs birokrātisks «čakars», kas atņēma reālajam biznesam nepieciešamo laiku. Lielā cilvēku pieplūduma dēļ laimīgs nebija arī Uzņēmumu reģistrs, tomēr, neskatoties uz visu, jaunās prasības termiņā izpildīja vien 38% no divu un vairāk īpašnieku SIA. Tas nozīmē, ka pašlaik ir dilemma aptuveni par 20 tūkstošiem uzņēmumu, kas prasības nav izpildījuši un par kuriem teorētiski UR varētu pieņemt lēmumu tos likvidēt.

Protams, esošajā ekonomiskajā situācijā šāda «sīkuma» dēļ likvidēt 20 tūkstošus uzņēmumu būtu neprāts. UR neraujas to darīt, domā prasības neizpildījušos brīdināt, kas savukārt rada īgnumu tajos uzņēmējos, kas ziedoja savu laiku, naudu un pacietību, lai konkrētajā termiņā tomēr iekļautos. Var jau lauzt šķēpus par to, kāpēc viss jāatliek uz pēdējo brīdi, UR kapacitāti, vai to, kāpēc šis process atbilstoši mūsdienu prasībām pilnvērtīgi nenotika elektroniskajā vidē, tomēr pamatjautājums jāuzdod šādu likuma grozījumu pieņēmējiem.

Cik saprātīgi ir uzlikt papildu administratīvo slogu visiem uzņēmumiem? Ja nebūtu izņemta ārā prasība šīs darbības veikt arī viena īpašnieka SIA, tad tagad potenciāli likvidējamo uzņēmumu sarakstā, visticamāk, būtu nevis 20 tūkstoši, bet gan vismaz 100 tūkstoši uzņēmumu, turklāt – pilnīgi lieki. Būsim godīgi, lielāko daļu uzņēmumu neviens nekad nereiderēs jeb nezags. Varēja papildu prasības ieviest, sākot no konkrēta uzņēmuma apgrozījuma, bilances vērtības un darbinieku skaita, varēja ieviest brīvprātības principu – ja gribi būt drošāks par savu uzņēmumu, lūdzu, reģistrē atbilstošu dalībnieka reģistra nodalījumu. Taču šādai rīcībai jau vajadzētu zināmu izpratni un ieinteresētību veiksmīgā uzņēmējdarbībā no likumdevēja puses. Vienkāršāk taču ir uzlikt obligātu prasību visiem! Diemžēl šis gadījums nav vienīgais. Kā liecina DB 3. lpp publicētais LDDK ģenerāldirektores Līgas Menģelsones viedoklis, ir izstrādāts MK noteikumu projekts, kas paredz Latvijas tirgotājiem likt ieviest neadekvāti dārgus kases aparātus un sistēmas. Kārtējais absurds, kas sarežģīs dzīvi arī tiem uzņēmējiem, kas grib un strādā godīgi. Šāda likumdevēja attieksme demonstrē to, ka administratīvā sloga mazināšana dažādos valsts pārvaldes plānos diemžēl ir tikai butaforija.