Vēl pirms dažiem gadiem organizācijas aktīvi mērīja darbinieku apmierinātības līmeni dažādos aspektos – darba vide, komunikācija, motivācija, sadarbība utt. Šķiet, ka 2013. gads ir ienesis pilnīgi jaunas vēsmas un iezīmējis jaunu laikmetu organizāciju pētnieku, konsultantu un praktiķu skatījumā uz darbiniekiem. Nu vairs neviens nerunā par apmierinātību, viss stāsts rotē ap laimi.
Tā
Raksti par tēmu
Harvard Business Review
ziņo par Apvienoto Nāciju izsludinātu Starptautisko laimes dienu 20.martā, kas šogad atzīmēta pirmo reizi, lai akcentētu labklājības jautājumus. Izrādās, ka veikti jau pirmie pētījumi, kas apliecina, ka laimīgs darbinieks ir ar lielāku darba potenciālu, mazāk slimo, ir pozitīvs attiecībās ar kolēģiem, radošāks un proaktīvāks, bet visbeidzot, tas, par ko domā ikviens biznesa vadītājs – arī produktīvāks.Analizējot pētījumus, jāsecina, ka laimes koncepts organizācijās tiek skatīts caur iesaistes līmeņa prizmu, kas nozīmē, ka pētnieku uzstādījums par iesaistītu darbinieku kā laimīgu sāk nostiprināties arī praksē. Ko organizācijas var darīt laimes kontekstā? Radīt apstākļus, kuros cilvēka laimes sajūtai ir pamats lauzties uz āru. Piemēram, nevis cilvēku mūžīgi pielāgot darbam, bet otrādi. Tāpat vērtīgi arī pavērot, vai darbinieks ir saskaņā ar savu lomu un uzdevumiem darba vietā. Taču pamatu pamats – gādāt, lai cilvēks saprot organizāciju, kurā strādā un jūtas kā daļa no kopējā konteksta, kurā var izjust konkrētu misijas apziņu. Turklāt organizācija var radīt vidi, kurā darbinieks jūtas kā cilvēks un vērtība, nevis maza skrūvīte lielā mehānismā, kas tāpat neko daudz nevar ietekmēt.Lai arī neesmu droša, ka tikai un vienīgi organizācijas uzdevums ir darbiniekā radīt laimes sajūtu, par vienu gan esmu pārliecināta, ka tā ir atbildīga, lai darbinieks nebūtu nelaimīgs, veicot darba uzdevumus. Savukārt atlikusī dzīves daļa un ar to saistītā laime tomēr ir katra cilvēka paša rokās, jo diemžēl darba devējs nevar uzņemties atbildību par mūsu laimes pakāpi visās dzīves jomās.
ievakukule.com
