Pēc krīzes daudzos uzņēmumos nav darba drošības speciālistu, un ieguldījumi šajā jomā atgriežas lēni. Uzņēmēju izpratne par investīcijām darba drošības pasākumos Latvijā ir visai atšķirīga, vērtē Valsts darba inspekcijas (VDI) direktors Renārs Lūsis. Ir labie piemēri, kad uzņēmums darba drošībā iet tālāk par minimālajām prasībām un ieguldījumus šai jomā saista ar sekmīgu biznesa attīstību. Tomēr netrūkst arī gadījumu, kad darba drošība tiek uztverta tikai kā izdevumu pozīcija, un šādos uzņēmumos visbiežāk vērojami pārkāpumi.DB aptaujātie uzņēmēji precīzas ieguldījumu summas darba drošības pasākumos nevar nosaukt, taču nenoliedz, ka tie veido vērā ņemamu izdevumu sadaļu. Ventspils būvfirmas Pilsbūve valdes priekšsēdētājs Aivars Avotiņš lēš, ka uzņēmuma provizoriskie tēriņi par elementāro drošības aprīkojumu (ķivere, specapģērbs, apavi u.c.) vienam darbiniekam gadā varētu būt apmēram 150 latu, taču tā ir tikai neliela daļa no kopējiem šīs sadaļas izdevumiem.Darba aizsardzības pasākumu ieviešanu liela daļa uzņēmumu uztic saviem štata speciālistiem, tādu jomu kā ārpakalpojumus nodrošina arī sertificētas darba aizsardzības kompetentās institūcijas, kādu Latvijā ir apmēram 40. Izvēloties darba drošību kā kompleksu ilgtermiņa ārpakalpojumu, mēneša izmaksas atkarībā no uzņēmuma lieluma svārstās 50 – 500 latu robežās, stāsta a/s Inspecta Latvia valdes loceklis Pēteris Druķis. «500 latu, protams, ir laba alga arī pastāvīgam darbiniekam, taču šajā gadījumā tā ir pakalpojuma cena lielam uzņēmumam ar vairākiem simtiem darbinieku, un jābūt augstas klases darba aizsardzības speciālistam, lai tiktu ar šo apjomu galā. Ārpakalpojums no saimnieciskā viedokļa ir izdevīgāks, nekā maksājot darbiniekam algu.» Darba aizsardzības kompetento institūciju darbalauks ir konsultāciju bizness, tādējādi arī izmaksu pozīcijas neesot akmenī kaltas.Savukārt DB aptaujātie uzņēmēji atzīst, ka lielākoties darba drošības jautājumu risināšanai izmanto paši savus speciālistus, sadarbība ar kompetentajām institūcijām notiek tikai atsevišķās darba aizsardzības pozīcijās, ko pats uzņēmums nespēj nodrošināt. Piemēram, Cemex darba drošības speciālists no ārpuses tiek piesaistīts tādai jomai kā betona ražošana. Atsevišķai jomai ārpakalpojumu izmanto arī SIA Pilsbūve.P. Druķis stāsta, ka izpratne par darba drošības jautājumiem darba devējiem atšķiras, arī normatīvo aktu ievērošana atkarīga no katra cilvēka izpratnes vai izglītības līmeņa. «Normatīvi paredz, ka darba devējam pašam jānodrošina darba vides tiešā uzraudzība. Darba aizsardzības likums šai jomā darbojas kā jumta dokuments, bet priekšnosacījumi aprakstīti ļoti vispārīgi, un, jo lielāka dzīves pieredze cilvēkam, jo plašāks šķiet šis lauks. Ir arī otra galējība – daudziem darba drošība aprobežojas ar vienu dokumentu un iekšējās kārtības noteikumiem.»Interesanta esot nianse, kā uzņēmumi definē darba drošību un kā veido izmaksu portfeļus. «Ir uzņēmumi, kas darba drošības sadaļā ietver arī profesionālās apmācības par efektivitāti un darba organizāciju – ar domu, ka neefektīvas darbības dēļ pārtraukta ražošana nesīs zaudējumus. Tas varbūt ir netipiski, taču galvenais ir rezultāts. Būtiski, lai investīcijām būtu pievienotā vērtība, nevis lai darba drošība ir tikai žurnāls ar visu darbinieku parakstiem,» teic P. Druķis. Viņš piebilst, ka, protams, darba drošības risinājumi katram uzņēmumam ir individuāli, tos diktē gan normatīvi, gan arī katra darba devēja vēlmes. Darba aizsardzības pasākumu kopums tiek izstrādāts tikai pēc darba vides risku novērtēšanas, tālāk atkarībā no šiem riskiem piedāvājot jau konkrētus risinājumus to novēršanai.
Visu rakstu lasiet laikrakstā Dienas bizness.
Laikraksta abonentiem elektroniskā versija DB arhīvā.
