Biodrošības pasākumi putnkopībā, putnu gripu gaidot, pagaidām uzkrauti vienīgi uz lauku uzņēmēju pleciem

Šonedēļ DB rakstīja par draudošajām nepatikšanām saistībā ar siltumnīcas gāzu emisijām un topošo direktīvu, kas solās pamatīgi izpliķēt kā lauksaimniekus, tā mežsaimniekus. Sāpīgākais, ka Latvijai var nākties piekāpties importa piedāvājumam, kam mūsu ražotāju ierobežošana paver iespējas kā vērtējot vienas, tā otras tautsaimniecības lielās nozares nākotni. Tomēr tas nav vienīgais sitiens. Āfrikas cūku mēris, kas šo gadu sācis ar pamatīgām «dzīrēm», arī darbojas kā divi vienā – vienlaikus tukšo fermas un pamudina importētājus. Skat, Latvijas vietējie ražotāji cūkas nobeidz ar gāzi un sadedzina, tātad veikalu plauktos ir prāva šķirba. Apkarojot cūku mēri, visvairāk dabūjuši ciest mūsu cūkaudzētāji, nevis slimība, kas turpina savu gaitu, līdz ar mēra konstatēšanu Ancers fermā Salaspils novadā iztukšojot nu jau otro šī uzņēmuma lielfermu. Kamēr cūkkopji dzīvo trauksmes režīmā, gaidot, kas būs nākamā novietne, kur kā īlens no maisa izlīdīs kāda biodrošības nepilnība, nelaime skārusi arī mūsu putnkopjus. Tāpat kā iepriekš cūku mēris mazpamazām tukšojis sākumā nelielās, bet tagad arī lielās cūkkūtis, arī putnu gripas draudi, pašai slimībai nemaz neesot Latvijā, sola līdzīgu efektu. Pārtikas un veterinārā dienesta noteiktais trīs mēnešu aizliegums turēt mājputnus laukā ne tikai lielā mērā izskaudīs piemājas putnkopību, bet arī ievērojami iedragās bioloģiskās putnkopības attīstību, kas tieši šogad grasījās uzņemt apgriezienus (plašāk DB 16.01.2017.). Putnu kaitei attīstoties pēc cūku mēra scenārija, neomulīgi jūtas arī lielās putnu fermas, bet ne importa produkcijas ražotāji, kuriem Latvijas piesardzība tikai paver iespējas ienākt mūsu tirgū. Velkot analoģijas ar globālo populistu iecerēm, no šādām sērgām Latviju varētu pasargāt vienīgi augsts mūris pa valsts perimetru un kupols visam pāri.

Eiropas Parlaments šonedēļ atbalstīja ieceri līdz 2022. gadam pilnībā aizliegt glifosātu saturošus herbicīdus lauksaimniecībā, savukārt dalībvalstis ar savu galavārdu pagarināt vai nepagarināt glifosāta tirdzniecības atļauju stiepj gumiju.

Eiropas gaiteņos izšķirošais «jā» vai «nē» glifosātam ir iestrēdzis jau kopš 2015. gada. Glifosāta ēra likumsakarīgi piedzīvo savu norietu. Pieredzes bagāžā šai aktīvajai vielai, pasaulē populārākajam toksiskajam nezāļu apkarotājam, ir vairākus gadu desmitus ilgusi agroķimikāliju ražotāju un industriālās lauksaimniecības sadursme ar vides un veselības riskiem. Ko tur liegties, glifosātu saturošie līdzekļi ir bijuši ārkārtīgi uzticami pavadoņi arī Latvijas lauksaimniecības nozares straujajā izaugsmē, ne tikai palīdzot cīnīties ar nezālēm, bet steidzot talkā uz lauka sausināt graudus pirms novākšanas. Latvijas lauksaimniecības politikas zemais ētikas slieksnis to nekādi neierobežo. Savā ziņā tā lietošana palīdzējusi arī bioloģiskās lauksaimniecības uzplaukumam, jo ķimikāliju lietošanas pieaugums licis izdarīt loģiskus secinājumus patērētājiem, bet, saimniekojot bioloģiski, glifosātu lietot strikti noliegts. Savukārt konvencionālajos laukos glifosātu saturošie pesticīdi, tādi kā raundaps, ir kalpojuši kā brīnumnūjiņa. Aborti, caureja un sapampušas nieres ir starp Latvijas lopkopju novērotajām reakcijām pēc ķīmiski apstrādātu graudu lietošanas barībā (plašāk DB 30.03.2015.). Latvijā glifosāts un citas lauksaimniecības indes tiek maigi dēvētas par augu aizsardzības līdzekļiem, bet tas ir neprecīzs un patērētājus sevišķi maldinošs apzīmējums. Zemkopības ministrijā uzskata, ka, aizliedzot glifosātu saturošos herbicīdus, lauksaimnieki ciestu zaudējumus, īpaši graudkopji, jo tie glifosātu saturošus līdzekļus, «ievērojot termiņus atbilstīgi instrukcijai», izmanto ne tikai nezāļu nokaltēšanai, bet arī graudaugu apžāvēšanai uz lauka. Glifosāts ir pietiekami sensitīvs temats arī pašu lauksaimnieku vidū – graudkopjiem ir savas intereses, bet cūkkopji un piena nozare var līdz mielēm «baudīt» iepriekš minētās glifosāta lietošanas sekas graudkopībā. Tātad – nozarei būs jāpārkārtojas un, iespējams, glifosāta uzvaras gājiena apturēšana – pakāpeniska vai tūlītēja – kaut kādā mērā ietekmētu konkurētspēju. Tomēr konkurētspēja, kas balstās uz vides un veselības risku rēķina, nav ilgtspējīga.

Gaļa nozarē stāvoklis ir stabils, produktivitāte aug, bet liela bīstamība ir Āfrikas cūku mēris.

«Šajā nozarē bīstams ir Āfrikas cūku mēris (ĀCM), tas tuvojas citām ES valstīm – Polijai, Čehijai, blakus ir Vācija, kas ir liela gaļas ražotāja. Ja ĀCM nokļūtu šajās valstīs, varētu tikt apturēts eksports no ES uz trešajām valstīm un ražotāju cenas būtiski samazinātos, kas ir izdevīgi patērētājiem,» sacīja Lauksaimniecības Tirgus veicināšanas centra (LTVC) vadītāja Ingūna Gulbe.

Vasarā cūkgaļas iepirkuma cena bija pieaugusi, bet tagad tā pazeminājusies. Cūku audzētājus ietekmējis sliktais rudens, kad nevarēja novākt graudus. Lopbarības graudiem ir sliktāka kvalitāte, nekā citus gadus, tie ir mazliet pelējuši un ir arī citas problēmas, kas var atstāt ietekmi uz sivēniem un produktivitāti, ja ar šādu barību baro sivēnmātes. Barībai ir ļoti liela nozīme un mūsu ražotāji meklē visa veida iespējas, kā to uzlabot, kā visu izdarīt labāk, lai palielinātu kvalitāti un uzlabotu produktivitāti, pauda Gulbe.

Laiks izmantot robu, ko rada tirdzniecības kariņu radītā dažu nevēlēšanās importēt no ASV.

Šobrīd viena no visvairāk apspriestajām tēmām turpina būt globālie tirdzniecības kari, un sagaidāms, ka tas tā būs vēl kādu laiku. Līdz šim jūtamāk notiekošais pārtikas izejvielu tirgū ietekmējis sojas pupiņu vērtību, kura preču biržā nogāzusies līdz 10 gadu zemākajam līmenim. ASV ieviešot papildu tarifus Ķīnas importam, šī Tālo Austrumu lielvalsts par cīņas lauku izvērš sojas tirgu (ASV, kas ir viena no pasaulē lielākajām sojas pupiņu audzētājām, aptuveni pusi no savas to ražas ved uz Ķīnu).

Pašlaik izskatās, ka sojas pupiņu tirgus no izejvielām nebūs vienīgais cīņas lauks, un pastāv risks, ka pasaule galu galā piedzīvos ko līdzīgu «pārtikas kariņam», kad dažādiem šādiem produktiem, piemēram, tiek noteikti jauni tarifi.