Janvāris nāca ar tādu kā déjà vu sajūtu – jau decembris pagāja, valdībai un koalīcijai spriedelējot par to, kā mazināt energoresursu augošo cenu radīto šoku, tad samocītus lēmumus beigu beigās pieņēma, bet nu nākusi atklāsme, ka tas nekam nelīdz, un sāk spriedelēt par šo jautājumu no jauna.
Tiesa, atkal tiek mēģināts likt pabalstu ielāpus, nevis risināt problēmu pēc būtības, proti, pat necenšas spert tādus soļus, kas novērstu energoresursu sadārdzinājuma projicēšanos preču un pakalpojumu cenās ilgtermiņā. Jaušams, ka politiķus pārņēmis priekšvēlēšanu laika dulnums, tie aizvien greizsirdīgāk raugās konkurentu virzienā (ja ko rosina opozīcija, tad pozīcijai tas principā nav derīgs), nemana vairs pretrunas un aplamības pašu paustajā. Domā vien īstermiņā.
Tā, piemēram, ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs vienu dienu pauž sajūsmu par poļu risinājumu tai pašai problēmai, bet citudien jau ir sajūsmā par pašu koalīcijā pieņemto, lai gan abu pieeju līdzība ir kā dienai pret nakti. Finanšu ministra padomnieks budžeta jautājumos Ints Dālderis vispār izcēlies ar komunistu cienīgu retoriku – PVN samazināt nevarot, jo tas, lūk, palīdzētu tiem, kas visvairāk tērē – silda lielas mājas, baseinus.
Piedodiet, ko tik kreisi domājošs politiķis dara partijā, kura sevi deklarē kā labēju? Tiem, kuri vairāk nopelna un tātad arī maksā lielākos nodokļus, nekāda valsts pretimnākšana nepienākas? Kāda jēga maksāt nodokļus, ja šāda attieksme! – šajā situācijā var secināt daudzi uzņēmēji un sākt plānot sava biznesa pārcelšanu kaut vai uz tuvējo Igauniju vai Lietuvu, kur šādu komunistisku ideju paudēju pie varas ir mazāk. Jo tā būtiskākā problēma, ko atspoguļo arī šis padomnieks (šajā gadījumā tiešām šis amats jāliek pēdiņās), – politiskajā virtuvē īsti nesaprot, ko vāra.
Proti, tagad ar pabalstiem raujas pirkt vēlētāju balsis, taču nedomā par to, ka šā brīža varbūt īslaicīgais energoresursu sadārdzinājums bez atbalsta palikušajiem uzņēmumiem liks celt visas produktu un pakalpojumu cenas, kas gan būs ar ilgtermiņa efektu, un patērētāji to sajutīs jau tad, kad visi pabalstu ielāpi būs beigušies. Un, kas ne mazāk svarīgi, – situācijā, kad citās valstīs tieši ar nodokļu samazinājumu mīkstina krīzes situāciju, bet pie mums nē, daudzi vietējie uzņēmēji var neizturēt konkurencē ar importu, kam sekas ir tas, ka mēs paliksim vēl nabadzīgāki, būsim savu ekonomiku vēl vairāk novārdzinājuši, barojot citu valstu ekonomikas.
Tā teikt, pilnīgā sviestā sagājuši šķiet arī politiķi, tostarp partiju apvienības Attīstībai/Par! reālais vadītājs Juris Pūce, kas iestāšanos pret PVN samazināšanu dabasgāzei pamato ar to, ka Krievija, kas ir galvenā dabasgāzes piegādātāja Eiropai, lūk, manipulējot ar tās piegādes apjomiem un cenām. Lai nu kam, bet kādreizējam Ekonomikas ministrijas valsts sekretāram bija jāsaprot, ka PVN tiek iekasēts ne jau no Krievijas, bet gan vietējiem patērētājiem.
Ja Latvijā atšķirībā no, piemēram, Vācijas gāzes izmantošana apkurei pēkšņi skaitās slikta, lai tad tādas nostājas maiņas pieņēmēji paši uzpērk no lietotājiem (fiziskām un juridiskām personām) gāzes iekārtas un uzstāda tādu aprīkojumu, kas skaitās politiski pareizs! Ja maini spēles noteikumus, maksā par to! Var, protams, politiķi gari spriedelēt par gaišo nākotni ar atjaunināmo energoresursu izmantošanu, bet uzņēmējiem vispirms jātiek galā ar šodienas izaicinājumiem.
Vairumam nav tādu līdzekļu, lai tūlītēji atteiktos no gāzes. Turklāt, ar ko tad to aizstāt? Ar elektrību, kas arī dārga un kā patēriņam no uzņēmēju skatījuma valsts atbalsts ir faktiski vien simbolisks? Un te tieši laikā būtu vēl viena replika.
Pagājušajā nedēļā tika vēstīts, ka valdošajā koalīcijā panākta vienošanās par plašu atbalsta paketi iedzīvotājiem un uzņēmumiem pieaugušo energoresursu cenu kompensēšanai. Starp citiem pasākumiem esot saskaņots, ka “tiks izstrādāta un mēneša laikā valdībā iesniegta atbalsta programma mājsaimniecībām pārejai no fosilā kurināmā apkures, piemēram, dabasgāzes, uz ilgtspējīgiem apkures veidiem un mikroģenerācijas jaudām, piemēram, saules paneļiem”. Šķiet moderna frāze, vai ne? Bet šķiet arī tukša, nerealizējama kā daudzas līdzīgas līdz šim.
Gribas tiešām sagaidīt no Ekonomikas ministrijas aprēķinus par to, cik daudzi saules paneļi katrai mājsaimniecībai būs ar valsts atbalstu jāuzstāda, lai pietiktu enerģijas apkurei. Un cik tam galu galā tērēs no nodokļu maksātāju vai aizdevumu naudām.
