Pēdējā laikā viena no topa tēmām ir mobilizēšanās cīņai ar klimata pārmaiņām. Iepriekšējā globālā finanšu krīze pierādīja, ka gluži vai pašas efektīvākās iestādes, lai cīnītos ar tās haosu, bija centrālās bankas.

Tad nu tagad gaisā jūtamas vēsmas, ka tām, ņemot vērā to milzīgo ietekmi un šādu spēju apkarot problēmas, būtu jācīnās ne tikai par samērīgu inflācijas uzturēšanu, bet arī par zaļāku pasauli kā tādu. Proti, tiek spriests, ka centrālajām bankām aktīvi jāpiedalās ar klimata pārmaiņām saistītās politikas īstenošanā. Ko līdzīgu teikusi, piemēram, Kristīne Lagarda, kura līdz ar novembri sēdīsies Eiropas Centrālās bankas (ECB) vadītāja krēslā. Zīmīgi piebilst, ka ECB vēlētāju masai pa lielam neatskaitās.

Spekulācijas ir, ka ECB varētu sākt priekšroku dot, piemēram, kādām zaļajām obligācijām.

Katrā ziņā ļoti iespējama situācija, ka ECB resursi tiek izmantoti kaut kam citam, kas nozīmētu milzīgu atšķirību no ierastās kārtības un, iespējams, vēl dziļāku iesaistīšanos politikas, citu finanšu iestāžu (ar kādiem papildu noteikumiem) un uzņēmējdarbības koriģēšanā (piemēram, uzņēmumiem, kuru izmeši ir lielāki, ir arvien grūtāk tikt pie finansējuma; savukārt nauda tiek virzīta dabai šķietami draudzīgāku shēmu virzienā). Un ne tikai ECB - sāk izskatīties, ka centrālās bankas papildu esošajam cenu stabilitātes mandātam sev noteiks vēl vienu uzdevumu – virzīt un realizēt ar klimata pārmaiņām saistīto politiku. Nav izslēgts tas, ka centrālās bankas galu galā teiks aptuveni tā, ka klimata pārmaiņas ir nozīmīgs risks cenu stabilitātei un ekonomikas izaugsmei. Līdz ar to - jāīsteno kāda pastarpināta vai tiešāka politika, kas risina šos izaicinājumus.

Jānorāda, ka ECB pēdējo gadu laikā realizējusi gigantisku aktīvu uzpirkšanu. Rezultātā, lai stimulētu ekonomiku un pie zemes spiestu procentu likmes, tā otrreizējā tirgū uzpirkusi gan valdību, gan korporatīvos parādus. Var pat mēģināt teikt, ka šādā veidā ECB tās finansējusi un – kas maksā, pasūta mūziku. Zināmi jautājumi ir par demokrātiju - var spriest, ka pārnacionālajai ECB jau ir pārāk liela ietekme uz politiku. Tomēr vispārējais pieņēmums ir – ja iestāde pēdējo gadu monetāros eksperimentus nebūtu īstenojusi, ekonomikai būtu daudz sliktāk un arī bankas līdzšinējais galvenais mērķis - cenu stabilitāte – netiktu ne tuvu sasniegts.

Protams, nav tā, ka pašu centrālo banku vidū būtu vienprātība. Ir konservatīvāki un progresīvāki centrālie baņķieri. Piemēram, Vācijas Centrālās bankas vadītājs izteicies, ka pret ECB monetārās politikas izmantošanu cīņā ar klimata pārmaiņām attiecas ļoti skeptiski, jo tas pārkāpj iestādes neitralitātes noteikumus un var mazināt tās neatkarību (piemēram, politiski grūtāk būs šādas zaļās likviditātes drukāšanas izbeigt).

Droši vien svarīgi, lai šāda politika, ja arī tiktu īstenota, būtu balstīta uz pierādījumiem un datiem, nevis būtu ļoti politizēta vai pat klaji emocionāla.