Iesaka Ieva Gailuma, The Body Shop (SIA Bodybalt) Baltijas tirgus direktore
Uz Zambiju devos izaicinājuma braucienā Charity Challenge, kuru par godu savai 25. gadu jubilejai organizēja The Body Shop Fondation. Charity Challenge ir ziedojumu vākšanas forma, kas visā pasaulē ir ļoti populāra, – tas ir projekts, kurā tiek vākti līdzekļi konkrētam mērķim, popularizēšanas nolūkiem tiek īstenots kāds izaicinājuma brauciens. Man bija jāsavāc vairāk nekā 3000 eiro ziedojums The Body Shop Foundation izvēlētajiem projektiem: palīdzēt Āfrikā bez pajumtes dzīvojošajiem bērniem, ziloņu populācijas saglabāšanai, kā arī ūdens attīrīšanas ierīcēm, kuru bērni paši spēj iedarbināt skrienot un rotaļājoties. Mans izaicinājums bija nedēļu ilga sevis pārvarēšana Zambijas upē Zambezi un karstajā saulē. Naudas vākšanas process nebija viegls, jo Latvijā cilvēkus ir grūtāk pārliecināt ziedot naudu Āfrikas iedzīvotāju problēmu risināšanai, nevis kādiem lokāliem mērķiem, līdz ar to Charity Challenge ceļojums bija tikai daļa no projekta, kas bija grūts un izaicinājumiem bagāts piedzīvojums.
Kas jāredz?
Šajā labdarības projektā piedalījās 21 cilvēks no visas pasaules. No Latvijas es biju vienīgā. Charity Challenge ceļojuma izaicinājums bija divas dienas laivās pārvarēt krāces, kas mūsu izpratnē ir nelieli ūdenskritumi. Zambezi ir ceturtā lielākā upe Āfrikā, un tā tiek ieteikta kā pasaulē labākā vieta raftingam. Tas izvērtās par dramatisku, emocijām un izaicinājumiem piepildītu braucienu. Turklāt man ir bail no ūdens, bail iegāzties mutuļojošā krācē (tas mūsu komandai izdevās divas reizes). Jāspēj savaldīt emocijas un pieķerties pie laivas, lai neaiznes straume, bija bailīgi. Man pat iestājās panika. Tas bija mans izaicinājums – nevis fiziskās grūtības, bet bailes.
Laivošana sākās Viktorijas ūdenskrituma pakājē, Botoka aizā. Divās dienās pārvarējām 41 krāci. Tās pēc grūtības pakāpes tiek vērtētas skalā no viens līdz seši. Piektā ir augstākā pakāpe, bet sestās gradācijas krācēs komerciāla rakstura braucieni netiek organizēti. Tas ir pārāk bīstami. Divu dienu braucienā nācās pievārēt septiņas augstākās grūtības pakāpes krāces. Katrā laivā bija vietējais gids, kurš mums deva stingras instrukcijas, kad jāairē, kad ne. Pašā krāces epicentrā viņš nobļāvās, lai visi pieliecamies, un laivu viens pats virzīja pa mutuļojošo Zambezi upi. Mūsu komandas laiva apgāzās jau pirmajā krācē. Tas bija labi, jo uzreiz sapratām, kas mūs sagaida, tādēļ turpmākajā braucienā uz vārda klausījām profesionālā gida komandām. Paralēli kā drošības uzraugi brauca divi vietējie laivotāji kajakos. Viņi ļoti operatīvi pietraucās pie laivām, kurām vajadzēja palīdzību. Iekrišana Zambezi upē ir ļoti baisa. Mums tika stāstīts, ka tajā dzīvo krokodili, tos arī paši savām acīm redzējām. Tas gan bija mierīgajos upes posmos, kur nebija iespēja ievelties ūdenī. Laivošanas otrajā dienā stresa līmenis tikai pieauga, jo gidi atzina, ka šīs krāces nav izbraukuši pēdējās nedēļas laikā, tādēļ, lai pārliecinātos, vai tas maz ir iespējams, lielākās krāces pirms tam no krasta rūpīgi izvērtēja. Pēc fiziski grūtajām dienām stājāmies upes malā, paši slējām teltis un centāmies atgūt spēkus, lai būtu gatavi nākamās dienas izaicinājumiem.
Trešajā un ceturtajā dienā devāmies 35 km garā pārgājienā. Tā bija elle. Ja sākotnēji domāju, ka laivu brauciens būs grūtākais posms, tad staigāšana 40 grādu karstumā pa atklātu lauku, kur nebija nevienas iespējas patverties ēnā, izrādījās mokošākais un grūtākais posms. Protams, līdzi brauca mašīna, kurā varēja iekāpt, ja pārgājiens kļūst par grūtu, bet es to nedarīju. Es nekad sev nepiedotu, ja padotos grūtību priekšā. Pārgājiena skaistākā un emocionālākā daļa bija satikšanās ar vietējiem cilvēkiem, kas dzīvoja nomaļos ciemos, tālu prom no tūristu iecienītākajām apskates vietām. Bērni bija tik priecīgi mūs sastapt. Par spīti nabadzībai un grūtajiem dzīves apstākļiem viņi bija tik laimīgi un smaidīgi! Pārgājiena finišs bija pie Viktorijas ūdenskrituma, kas ir viens no septiņiem pasaules brīnumiem. Jāatzīst, ka es biju tā pārgurusi, ka ūdenskrituma skaistumu un varenumu neizbaudīju. Pat neatceros, kā tas izskatījās. Tā brīža iespaidus tagad atminos, tikai skatoties fotogrāfijas.
Ceļojuma pēdējā dienā apmeklējām vietas un cilvēkus, kuriem tiks palīdzēts ar šajā labdarības projektā ziedotajiem līdzekļiem. Tā bija ļoti emocionāla diena. Piemēram, ciemojāmies pie sievietēm, kuras ik dienu, sēžot atklātā saulē, skalda akmeņus, lai iegūtu būvniecībai derīgu materiālu. Turpat uzturas viņu mazie bērni. Labdarības projekta mērķis – izveidot telpu, kur bērniem patverties, kā arī palīdzēt šīm sievietēm sākt savu biznesu. Viesojāmies arī pie sievietēm, kurām vietējā labdarības organizācija jau palīdzējusi attīstīt biznesu. Viena gatavoja zemesriekstu sviestu, cita adīja cepures vai durvju paklājiņus. Dienas noslēgumā mums bija jāspēlē futbols ar vietējo bērnu komandām. 40 grādu karstumā tas bija ļoti grūti, bet bērni laukumā jutās kā zivis ūdenī. Pārsteidzoši, ka vietējā labdarības organizācija pati sākusi aktīvu uzņēmējdarbību, lai nebūtu atkarīgi tikai no ziedotājiem. Viņi audzē vistas, kā arī tomātus un rapsi. Mums pastāstīja, ka tomātus Āfrikas karstumā esot ļoti grūti izaudzēt, bet, ja tas izdodas, tad tos ir iespējams pārdot par samērā augstu cenu.
Kā apbalvojums par šajās dienās paveikto bija divi izklaides pasākumi. Daļa no mūsu grupas devās uz elles baseinu (Devil pool), kas atrodas Viktorijas ūdenskrituma pašā augšā. Tur dabīgi izveidojusies vieta, kur iespējams sēdēt ūdenī un lūkoties, kā Viktorijas ūdenskritums ar milzīgu spēku triecas aizā. Savukārt otra grupas daļa, tostarp es, devāmies safari. Redzējām ziloņus, žirafes, kārpcūkas un citus dzīvniekus. Unikāli bija ieraudzīt baltos degunradžus, kas ir izmirstoša suga, malu mednieki tos vajā ilkņu un kaulu dēļ. Visā Zambijā to ir tika 11. Lai apskatītu degunradžus, mūs pavadīja pilnā bruņojumā tērpti vīrieši. Šie dzīvnieki esot ļoti bīstami un varot ātri uzbrukt, tādēļ mūs apsargāja.
Visu rakstu Pārvarēt bailes Zambezi upē lasiet piektdienas, 7. novembra, laikrakstā Dienas Bizness (12.-13. lpp.)!
#1/21
Viktorijas ūdenskritums jeb Mosi-Oa-Tunya (Smoke that Thunders - Dūmi, kas pērkoņo) – viens no septiņiem pasaules brīnumiem.
#2/21
Uzsākam divu dienu raftingu Zambezi upē, Viktorijas ūdenskrituma pakāje, Botoka aizā.
#3/21
Ekspedīcijas koordinators un vadītājs no Safari Par Excellence – Svens. Mūsu grupas labsajūtas un drošības nodrošinātājs.
#4/21
Pirmā telšu nometne, Zambezi upes krastā.
#5/21
Zambezi upe piedāvā arī rāmus posmus, kuru laikā var izbaudīt neatkārtojamo ainavu. Labajā pusē Zimbabve, kreisajā – Zambija.
#6/21
Divās dienās pievarēta 41 krāce, visa komanda priecīga un lepna par sasniegto.
#7/21
Safari Par Excellence – te strādā cilvēki, kuriem savu dzīvību var uzticēt par visiem 100%.
#8/21
Uzsākam 35 km garo pārgājienu, kuru īpaši grūtu padarīja 40 grādu karstums un fakts, ka nebija ēnainu vietu, kur paslēpties.
#9/21
Ejam cauri arī vietējo ciematiem un vērojam viņu ikdienas gaitas.
#10/21
Vietējais transports, vienā no ciematiem.
#11/21
Ciematā sastaptie bērni.
#12/21
Daļa no mūsu komandas pie Viktorijas ūdenskrituma pēc četru dienu izaicinājuma pievarēšanas.
#13/21
Skotu atklājējs Deivids Livingstons (David Livingstone), kas Viktorijas ūdenskritumu nosauca savas karalienes vārdā.
#14/21
Pēdējā telšu nometne.
#15/21
Vietējās sievietes strādā akmeņu laukā – skalda akmeņus lauskās, lai pārdotu būvniekiem.
#16/21
Vietējā labdarības organizācija audzē rapsi, lai nodrošinātu sev ienākumus un nebūtu atkarīgi no ziedotājiem. Rapsis ir viens no izplatītākajiem vietējiem dārzeņiem.
#17/21
Vietējās sievietes/uzņēmējas, kam labdarības organizācija palīdz attīstīt biznesu.
#18/21
Pēc futbola spēles ar vietējo bērnu komandu.
#19/21
Safari sastaptie baltie degunradži.
#20/21
Safari sastaptie ziloņi.
#21/21
Pēdējā nakts, kuru pavadījām nu jau civilizētā teltī viesnīcas teritorijā.
