Kā Irānas viesis jūs, visticamāk, pat nepamanīsiet, ka esat kādu irāni ar kaut ko aizvainojis (protams, ja runa nav par reliģiskām lietām un tīšu aizskārumu). Atšķirībā no arābu pasaules jums ir ļoti mazas izredzes pamanīt irāni paceļam balsi, skaļi strīdamies, izrādām agresivitāti.
Un, ja nu arī no malas izskatās, ka divi irāņi tūlīt viens otru strīda karstumā piežmiegs, neticiet savām acīm un sajūtām. Lai gan Kaukāzs no šejienes nebūt neatrodas tik milzīgi tālu, cilvēki šeit ir pavisam citi: te aizvainojumus atceras nevis simtgadēm ilgi, bet reizēm tikai minūtes, nu, stundas, – cilvēki ātri iekarst, bet viņiem arī viss ātri pāriet.
Raksti par tēmu
Taču iekaršana parasti tiek paturēta pie sevis, jo, skaļi bļaustoties un vicinot rokas, irānis aši vien var pazaudēt par visu dārgāko «aberu» – godu, to lietu, ko viņš iegūst un sargā caur savām darbībām un sociālajām mijattiecībām.
Nav labi publiski izrādīt dusmas, toties bēdas – cik vien uziet, un arī vīriešiem ir gluži okei raudāt skaļi un publiski. Smalku, emocionālu uztveri ir pat labi demonstrēt: irāņi noteikti novērtēs, ja, klausoties īpaši aizkustinošu mūziku, jūs laiku pa laikam māsiet ar galvu un pie sevis murmināsiet – bā–bā–bā...
Visu rakstu Irāņi – tie vis nav nekādi arābi lasiet piektdienas, 1.jūlija laikrakstā Dienas Bizness (12.-13.lpp)!
