Cabo cafe īpašnieks: Ja ir savs knifs, tad arī bizness būs ilgtspējīgs

Burātājs un uzņēmējs Māris Birzulis par dzīvi nesūdzas. Viņš izvirza mērķus un realizē tos, jo uzskata, ka nepiepildāmu lietu nav. Jautājums ir tikai par to, kas ir nepieciešams, lai mērķus sasniegtu, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Aizgājis no profesionālā sporta, viņš olimpisko sapni izsapņoja ar vecākās meitas Ketijas palīdzību, kura 17 gadu vecumā Riodežaneiro olimpisko spēļu sacensībās RS:X klasē ieņēma 24. vietu. Šobrīd M. Birzulis attīsta Cabo Cafe Ķīšezera krastā Rīgā un turpat blakus vada burāšanas nodarbības jauniešiem.

Fragments no intervijas

Cabo Cafe šogad atzīmē jau desmito sezonu. Kā nokļuvi viesmīlības biznesā un šajā vietā pie Ķīšezera?

Pirmsākumi noteikti meklējami burāšanā. Tā ir mana sirdslieta, kādu laiku profesionāli nodarbojos ar vindsērfingu. Sākumā šeit atradās tikai burātāju klubs, un tam bija nepieciešams uzbūvēt ēku. Tā kā biju iesaistījies kluba darbībā, 2003. gadā tas uzrunāja mani, vai es varētu palīdzēt finansiāli. Palīdzēju, un mēs uzbūvējām nelielu pirmās būves daļu, bet tad vēl nebija nekādu domu par kafejnīcu vai ko tamlīdzīgu. Ēka bija paredzēta inventāra nomai, dušām, ģērbtuvēm. Vēlāk telpas tika nodotas nomā citam uzņēmumam, kas sāka te veidot kafejnīcu. Laikam ejot, vēroju no malas un sapratu, ka šī nozare arī man liekas interesanta. Pienāca krīze, 2009. gadā manu sporta veikalu skaits bija sarucis līdz trīs. Sapratu, ka varētu pievērsties pakalpojumu sfērai, jo cilvēkiem patīk labi paēst, baudīt atmosfēru, un, ja tas notiek pie ūdens, tā ir lieta. Pārtraucām attiecības ar nomnieku, un sāku attīstīt Cabo. Viss sākās ar mazu ūķīti ar četriem galdiņiem. Un, lūk, kādi mēs esam šodien!

Pirms tam pieredzes viesmīlības jomā tev nebija?

Mana grāmatvede, kas apkalpoja arī dažus ēdināšanas uzņēmumus, mani brīdināja: Māri, nekādā gadījumā nelien tajā sfērā iekšā, tu nespēsi kontrolēt to visu, un tev būs tikai zaudējumi. Nepaklausīju. Esmu sapratis vienu lietu – ēdināšanas biznesā pati svarīgākā lieta ir uzskaite un nepārtraukta noliktavas kontrole. Pirmo gadu nostrādāju ar parastu kases aparātu, bet otrajā gadā, ieguldot četrus tūkstošus latu, iegādājos programmatūru kases sistēmai, kas ļauj visu laiku sekot līdzi, kas notiek noliktavā, kādi ir uzcenojumi utt. Proti, operatīvi reaģēt uz situāciju, vai man ir peļņu nesošas pozīcijas, vai gadījumā noliktavā nav iemājojušas peles utt.

Vai izjūti konkurenci?

Konkurence ir, jo ēdināšanas tirgus ir gana piesātināts. Tomēr jāpaēd un jāpadzer ir visiem cilvēkiem. Jautājums ir, kādā cenu kategorijā viņi to darīs, kāda ir kafejnīcas apkārtējā vide, vai viņi vēlēsies atgriezties. Es necenšos Cabo padarīt par premium vietu, kur var ierasties tikai uzvalkos vai augstpapēžu kurpēs, kaut arī šāda publika mūs apmeklē. Tāpat šeit nāk jaunieši sporta tērpos, kam te notiek burāšanas nometnes, vai cilvēki, kas atpūšas pludmalē. Tāpēc es šo vietu cenšos turēt absolūti brīvu un demokrātisku. Tai pašā laikā te var notikt gan glauns bankets, gan pludmales ballīte. Ja atgriežamies pie konkurences, kopš 2009. gada kaut kas līdzīgs ir parādījies arī citur, taču, domāju, visiem pietiek vietas. Ja ir savs knifs, tad arī bizness būs ilgtspējīgs.

Ko Cabo cafe un šī vieta apmeklētājiem piedāvā ziemā, kad nav sezona?

Ziema paver citas iespējas. Ir iespējams slēpot un slidot uz aizsalušā Ķīšezera. Piedāvājam inventāra nomu. Ziema ir grūts periods, kad darbība ir ar zaudējumiem. Tajā pašā laikā darboties ziemā ir svarīgi, lai noturētu komandu.

Kādu pievienoto vērtību sniedz Mežaparka tuvums, Ķīšezers?

Šī vieta ir pateicīga ar to, ka no centra var atbraukt ar riteni 15 minūtēs. Bērni var ar tramvaju atbraukt uz nodarbībām, kas šeit notiek, un tas ir ļoti svarīgi. Vietai ir nozīme, bet to beigu beigās rada cilvēki. Es domāju, ja mēs būtu pie Juglas ezera vai Baltezera, nebūtu sliktāk.

Vai gadu gaitā ir mainījusies Cabo cafe koncepcija?

Noteikti nedaudz ir mainījusies, bet pamatnostādnes palikušas tās pašas. Tāda brīva, vienkārša atpūtas vieta, tajā pašā laikā – pārdomāta un funkcionāla. Piemēram, ir iespēja atdalīt vienu zāli no otras ar aizkariem, lai radītu apmeklētājiem privātumu. Jumta terase arī paver iespējas. Kad sāku šo biznesu, nezināju viesmīlības jomas nianses, kuras ir svarīgi zināt, piemēram, cik ātri jāspēj apkalpot apmeklētājus.

Cik liela nozīme ir komandai?

Cilvēki ir svarīgākais aktīvs, jo nav būtiski, cik laba ir trauku mazgājamā mašīna vai cik labi trauki stāv plauktā. Man ir paveicies, jo «atslēgas» cilvēki man apkārt ir ļoti uzticami un centīgi, bet galvenais, lai viņi neizdeg. Protams, mēs visi uzņemamies darīt visu. Arī es pats pirmais atbraukšu un pēdējais aizbraukšu. Darīšu visu: saplānošu naudas plūsmu, ko iepirksim bāra darbībai, kādas mēbeles mainīsim. Tāpat savākšu atkritumus vai, izkāpjot no trenera laivas, ja ieraudzīšu, ka stāv rinda, iešu strādāt aiz letes. Tas ir tas, kā notiek ikdienas process.

Tieši vēlējos jautāt – cik daudz sanāk pašam iesaistīties kafejnīcas ikdienas darbā?

Patiesībā par simts procentiem, jo esmu te visu laiku. Man ar to nav problēmu. Tikai tas prasa nepārtrauktu kustību un reakciju. Varbūt nedaudz žēl ir ģimenes, bet tā ir ļoti saprotoša un zina, kāpēc lietas notiek tieši tā.

Visu rakstu Ņemt un izdarīt lasiet piektdienas, 8.jūnija laikrakstā Dienas Bizness!