Bezdarbība kā tāda vien nav krimināli sodāma, ir jākonstatē, ka šīs bezdarbības rezultātā ir iestājies būtisks kaitējums, respektīvi, sekas. Konkrētajā gadījumā ir jākonstatē, ka tad, ja operatīvie darbinieki būtu izpildījuši, ja ne gluži maksimāli iespējamo, tad pēc iespējas iespējamo tajā laikā, tad kriminālprocess būtu veiksmīgs.
Tā intervijā par to, cik kvalitatīvi izmeklēta krimināllieta par būvnieku iespējamajiem kukuļiem Latvijas augstākajām amatpersonām, laikrakstā Diena Agnese Margēviča iztaujā virsprokuroru Māri Leju.
Fragments no intervijas
Jūs gan jau to esat ieskicējis, bet varbūt vēlreiz - kas bija tie galvenie iemesli, kas lietu pilnībā vai pa epizodēm liedza novest līdz apsūdzību izvirzīšanai un tiesai?
Tas varētu būt, nevis viens iemesls, bet vairāku iemeslu kopums. Pirmkārt, viens no momentiem ir tas, ka noklausītās sarunas pašas par sevi saturiski skāra notikumus, kas jau bija norisinājušies. Otrkārt, arī tās sarunas, kas bija par tekošajiem notikumiem, tolaik, klausoties šīs sarunas, netika uzsākts kriminālprocess vai veiktas kādas citas nozīmīgākas darbības, jo reāli šīs sarunas pārvērtās kriminālprocesā tikai kādu laiku vēlāk, tad, kad tika revidētas jeb pārklausītas iepriekš ierakstītās sarunas. Tātad, ja sarunas skāra laiku no 2015.gada līdz 2018.gadam, tad kriminālprocess tika uzsākts tikai 2018.gada rudenī. Treškārt, kriminālprocesa ietvaros lielākas izredzes uz nozīmīgiem pierādījumiem var būt tādās izmeklēšanas darbībās, kas notiek vai nu slepeni, tas ir, sevišķās izmeklēšanas darbības, vai, kas ir ar pārsteiguma efektu, teiksim, kratīšanas. Nu šeit slepenās izmeklēšanas darbības jau vairs nebija jēgas veikt 2018.gada rudenī, jo tie jau bija pagātnes notikumi. Kratīšanas tika veiktas, bet kratīšanu laikā nozīmīga informācija, nekas principiāli būtisks netika iegūts. Kriminālprocesa ietvaros tradicionāli, ko var darīt, tas ir liecinieku pratināšanas vai dokumentu pieprasīšanas, bet ar tām parasti īpaši korupcijas noziegumos reti kad var rēķināties, ka tiks gūti kādi nozīmīgi pierādījumi, kas nebija zināmi, vai pavedieni, kas nebija redzami no iepriekšējiem materiāliem. Liecības tādas, kādas viņas bija, tādas bija - atzīšanās ne no vienas puses nesekoja, nu un arī dokumentu pieprasīšana, pārbaude neko īpašu nedeva. Kratīšanās iegūto datu nesēju apskatē nekādu nozīmīgu informāciju neguva. Līdz ar to palika tikai tas materiāls, tās sākotnējās sarunas. Nekas cits pierādījumu bāzē būtiski nemainījās.
Ko jūs domājat, sakot, ka noklausītās sarunas skāra notikumus, kas jau bija norisinājušies? Tās taču ierakstīja reālajā laika režīmā, nevis par pagātnes notikumiem?
Es varbūt precizēšu, ko es ar to domāju. Teiksim, piemērs - lēmumā par izbeigšanu ir norādīts, ka (tas laikam bija piemērs ar Truksni), ka “es nodevu 25 štukas”, es nodevu [pagātnes formā, - red.]. Tas jau sarunas laikā iet runa par pagātni. Arī par citām personām, ja. viena saruna ir par tekošo, tad pēc tam jau ir par pagātni, ka tika kaut kad nodots. Solvita, Solvitas vīrs - ir runa par to, ka pagātnē kaut kad tika nodots. Es tādā nozīmē biju domājis. Ka tur nav runa par to, ka mēs tagad plānojam dot un mēs tagad iesim, nesīsim kaut kad, bet tieši pretējais - lielākā daļa ir par to, kas jau ir kaut kad, kaut kur, kaut kam ir iedots.
Vai nav jāizvērtē to KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas darbinieku atbildība, kuri tikai klausījās un vairāk neko nedarīja, kā arī iemesli, kādēļ tas tā notika? Jo tas ir iemesls, kādēļ šī lieta ir faktiski izgāzusies.
Nu, es teiktu, tas ir viens no iemesliem. Tas noteikti nav vienīgais. Kā es minēju iepriekš, te ir liela daļa veiksmes vai neveiksmes pie kratīšanām. Nevar jau visu uzgrūst arī operatīvajam darbiniekam. Bet, kas attiecas uz šo daļu, man nav ziņu, ka šāda pārbaude tiek veikta, bet izslēgt es nevaru, ka viņa varētu arī tikt veikta vismaz nākotnē. Bet šajā gadījumā vēl ir jāatzīmē, ka bezdarbība kā tāda vien nav krimināli sodāma, ir jākonstatē, ka šīs bezdarbības rezultātā ir iestājies būtisks kaitējums, respektīvi, sekas. Konkrētajā gadījumā ir jākonstatē, ka tad, ja operatīvie darbinieki būtu izpildījuši, ja ne gluži maksimāli iespējamo, tad pēc iespējas iespējamo tajā laikā, tad kriminālprocess būtu veiksmīgs. Un šis ir tāds visai spekulatīvs jautājums. Jo, kā es minēju, neklausīšanās, vai nepārbaudīšana ir tikai viens no faktoriem, kas veicināja šādu gala rezultātu. Bet jebkurā gadījumā es jums piekrītu, ka tas varētu būt viens no vērtēšanas jautājums, par kuru vēl jādomā.
Visu interviju lasiet 31.maija laikrakstā Diena!
