«Zīleja» ir grauzdētu un samaltu zīļu, sakņu un graudu maisījums, no kura var pagatavot dzērienu. «Nav korekti to saukt par kafiju. Ņemot vērā mūsu senču tūkstošgadīgo pieredzi, dzēriens ir pelnījis savu atsevišķu vārdu, savu nosaukumu. Un mēs tam tādu arī devām,» stāsta A.Roze.

Dzērienam der tikai tās zīles, kuras ir nogatavojušās un pašas nokritušas zemē. «Pagājušajā gadā zīles lasījām pusotru mēnesi. To nevar izdarīt vienā dienā, jo zīles nekrīt vienā laikā. Otrs - neder visas zīles. Nav vērts lasīt tārpainas un acīm redzami bojātas zīles. Der tikai tās, kas nav bojātas, turklāt dziļākus bojājumus varēs pamanīt tikai nākamajā procesā - lobīšanā,» stāsta A.Roze. Kad zīles salasītas, tās jāžāvē. A.Roze to dara tā, kā to darīja senči – žāvē pirtiņā uz lāvas vai vienkārši izberot uz segas. «Zīlēm nevajag lielu karstumu, tām jāžūst lēnām. Kad zīles izžāvētas, čauliņa vieglāk nāk nost. Diemžēl lobot un šķirojot salasītā masa samazinās par trešdaļu, un tas ir daudz. Kamēr zīli neattaisi vaļā, neredzi tās kvalitāti. Dažas zīles ir bez dīgtspējas, arī zīles ar caurumiem, tārpiem vai putnu knābātas neder. Ja esmu salasījis desmit kilogramu spaini, galarezultātā paliek tikai puse no tā,» atklāj A.Roze.

Lai pagatavotu vienu 250 gramu «Zīlejas» paciņu, nepieciešams ievākt 250 – 400 gramus zīļu.

«Zīleja» varētu būt iecienīts produkts dažādos mājražotāju tirdziņos. «Tas ir mūsu formāts, un mēs nekādā gadījumā negrasāmies klauvēt pie lielveikalu durvīm. Tas nav lielražošanas projekts. Ir pastāvīgie klienti, kuri, vienreiz pamēģinājuši, pērk atkal,» stāsta A.Roze. Lai dzēriens vienmēr būtu svaigs, to negatavo lielos apjomos, bet mazās partijās. Kad viena iztirgota, gatavo nākamo.