Krišjāņa Kariņa vadītā valdība izpelnījusies asus pārmetumus par birokrātiju un «nevēlēšanos stiprināt atklātu un godprātīgu valsts pārvaldi». Turklāt šie pārmetumi nenāk no opozīcijas, kā tas būtu sagaidāms, bet gan no Valsts kontroles (VK).
Iemesls vienkāršs, taču simptomātisks. VK aicinājusi Ministru prezidentam rosināt plašāku diskusiju par ielūgumu piešķiršanu uz budžeta finansētiem pasākumiem, piemēram, Dziesmu svētkiem, kā arī publiskot tās personas, kas šos ielūgumus saņēmušas. VK jau pirms pieciem gadiem sniedza ieteikumu izstrādāt skaidri saprotamu kārtību, kam tiek piešķirti bezmaksas ielūgumi uz valstiski nozīmīgiem, no valsts budžeta finansētiem pasākumiem. Šogad nosūtītajā vēstulē VK raksta: «Jebkurai publiskā sektora institūcijai, kas saņem publisko finansējumu un to izmanto pasākumu rīkošanai, būtu arī atklāti jānorāda/jāpublicē ielūgto personu vai institūciju saraksts. Šādas informācijas, kas jau ir pasākuma rīkotāju rīcībā, publiskošana neradītu arī papildu administratīvo slogu, bet atbilstu labas pārvaldības principiem un veicinātu sabiedrības pārliecību par publisko līdzekļu izlietojumu un publiskās pārvaldes lēmumu atbilstību sabiedrības interesēm.»
Ir pārāk daudz «vajadzīgo» cilvēku, kuru nopelnus pamatot sabiedrībai tomēr būtu ļoti sarežģīti.
Ministru kabineta atbildes vēstule, ko parakstījis valdības vadītājs un kultūras ministrs Nauris Puntulis, bija nepatīkams pārsteigums VK, kas savā mājas lapā norāda, ka saņemtā astoņas lappuses garā vēstule ir « nepatīkams birokrātijas un atrakstīšanās paraugs. (…) Latvijas iedzīvotāji, kam nākas godprātīgi piemaksāt par teātra izrāžu, koncertu, Dziesmu svētku un citu pasākumu biļetēm, varēs vien noraudzīties un aizdomāties, kuri no klātesošajiem ir vienlīdzīgāki par citiem un kāpēc». Valdības vēstulē noraidīts VK aicinājums publiskot bezmaksas ielūgumu saņēmēju vārdus, to argumentējot ar nulles birokrātiju un cilvēku privātās dzīves neaizskaramību. Šie argumenti gan neiztur kritiku. Ja par nodokļu maksātāju naudu tiek rīkots pasākums, uz kuru ir maksas biļetes, bet ir daži izredzētie, kuri var to apmeklēt par velti, tad sabiedrībai noteikti ir tiesības zināt, kas ir šie cilvēki, kā arī pamatojumu jeb kritērijus, kādēļ tieši šīs personas apmeklē pasākumus uz mūsu rēķina. Tas, ka uz valstiski nozīmīgiem pasākumiem ir virkne lūgtu viesu, tā ir vispārpieņemta starptautiska prakse. Pret to neviens, tostarp VK, neiebilst. Taču pilnīgi cita lieta, ka jābūt caurspīdīgiem un skaidriem kritērijiem, pēc kuriem tiek piešķirti aicinājumi bez maksas apmeklēt kādu valstiski nozīmīgu pasākumu. Valdība savā vēstulē, noraidot iespēju publiskot bezmaksas pasākumu apmeklētājus, aizbildinās ar datu aizsardzības principiem. Tas šķiet krietni pārspīlēti. Bezmaksas ielūgumus parasti piešķir vai nu cilvēkam kā konkrēta amata pārstāvim vai par kādiem īpašiem nopelniem. Būtībā tas pats princips, pēc kura tiek piešķirti dažādi apbalvojumi. Taču nevienam nenāk prātā noslepenot apbalvojumu saņēmēju vārdus, aizbildinoties ar datu aizsardzību. Taču bezmaksas ielūgums, piemēram, uz Dziesmu svētkiem, arī ir sava veida apbalvojums. Tā vien šķiet, ka valdības nevēlēšanās publiskot šādu viesu sarakstu saistīta ar to, ka ir pārāk daudz «vajadzīgo»cilvēku, kuru nopelnus pamatot sabiedrībai tomēr būtu ļoti sarežģīti.
