Saskaroties ar arvien lielāku risku neatgūt aizdoto naudu Latvijas tiesību sistēmas labirintu dēļ, komercbankas varētu krasi ierobežot kredītu pieejamību, kas valsts amatpersonu bezdarbības gadījumā nozīmētu ekonomikas stagnāciju un kārtējo emigrācijas vilni
To apliecina Dienas Biznesa rīkotā apaļā galda diskusija, kurā piedalījās Latvijas Komercbanku asociācijas (LKA) Tautsaimniecības kreditēšanas komitejas vadītājs un a/s SEB banka valdes loceklis un finanšu direktors Kārlis Danēvičs, a/s Norvik banka valdes priekšsēdētājs Olivers Bramvels un valdes locekle Marija Stepiņa, a/s Reverta valdes priekšsēdētāja Solvita Deglava, Ārvalstu investoru padomes Latvijā Tiesu sistēmas efektivitātes darba grupas vadītājs Māris Vainovskis, kā arī Deloitte Legal vadošais jurists un maksātnespējas eksperts Helmuts Jauja. Pieminētā problēma skar ne tikai kādu atsevišķu banku (Norvik banka), bet arī citas lielas tautsaimniecības kreditētājbankas un valstij piederošo a/s Reverta, kas nodarbojas ar parādu atgūšanu no Parex bankas savulaik aizdotiem kredītiem un šīs bankas glābšanā veiktā valsts ieguldījuma atmaksu.
Paradoksāli, ka normatīvajos aktos aizdevēju tiesības ir aizsargātas, tomēr prakse, pēc baņķieru teiktā, liecina par pretējo, un lēmumu pieņēmēji neuzņemas personīgu atbildību par saviem lēmumiem. Neredzot uzlabojumus tiesību aizsardzības sistēmas praktiskajā darbā, komercbankas, kurām uzliktas vēl augstākas prasības, nebūt nerausies izsniegt kredītus, un, tā kā bez papildu finanšu resursiem var attīstīties tikai retais, rožainās cerības par ekonomikas izaugsmi var izkūpēt, bet valsts pat var saņemt investīciju strīdu pieteikumus daudzu desmitu miljonu eiro apmērā.
Nav uzticības un kredītu
«Kreditēšanas pamats ir uzticība, tāpēc ir svarīgi, ka varam uzticēties. Ja zinu, ka piekrāps, tam būs negatīvas sekas. Latvijas tiesiskajā vidē arvien biežāk redzam pretējo: uzticoties – aizdodot naudu –, negatīvas sekas ir tikai aizdevējam,» situāciju iezīmē LKA Tautsaimniecības kreditēšanas komitejas vadītājs un a/s SEB banka valdes loceklis un finanšu direktors K. Danēvičs. Viņš uzsver, ka šī problēma ļoti uztrauc bankas, jo tā ir kreditēšanas pamats. «Varam daudz un gudri dažādos līmeņos diskutēt par konkrētu nozaru attīstību un stimulēšanu, taču tas neko nemainīs, jo bez kredītiem iztikt nevar ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē, tomēr situācijā, kad krāpnieki tiek cauri sveikā un problēmas ir tam, kurš uzticējies,» norāda K. Danēvičs. Viņš steidz piebilst, ka, aizdodot kredītus, risks neatgūt ir vienmēr, jo tas nav bezriska pasākums, taču pārāk augsts risks nebūt neveicina kreditēšanu Latvijā.
Kredītportfeļa sarukšanu apliecina arī dati. «Runa ir nevis par to, ka valsts garantēs bankai kredītu atgūšanu, bet gan par to, ka bankas intereses tiks aizstāvētas, tiks pieņemts tiesisks lēmums, ja parādnieks ir krāpnieks,» uzsver a/s Norvik banka valdes locekle M. Stepiņa. Viņa atzīst, ka pašlaik veidojas paradoksāla situācija: tiklīdz aizņēmējam parādās grūtības, tā jādomā, vai neparādīsies fiktīvs kreditors un maksātnespējas process, kurā banka – aizdevējs – paliks pie sasistas siles.
«Kā lai uzticas un izsniedz kredītus? Cilvēki uzskata, ka bankās Latvijā aizņemties ir grūti, bet, pret kuru nav uzticības, tam bankas nevēlas aizdot,» uzsvēra K. Danēvičs. Sacīto viņš pamato ar to, ka ir grupa uzņēmumu, kuri daudzu gadu garumā ir demonstrējuši savus ētikas standartus un ar kuriem nav problēmu ar aizdevumu piešķiršanu – tātad par uzticēšanos. «Pret tiem, kuri uz banku nāk pēc pirmā kredīta, nav uzticības, un, ja tādu nespēj nodrošināt arī Latvijas tiesiskā sistēma, šādai grupai ir grūti saņemt aizdevumu, taču Igaunijā vai Somijā līdzīgai uzņēmumu grupai kredīti tiek izsniegti,» atzīst K. Danēvičs.
Zaudē arī valsts
To, ka situācija ir absurda un ir vajadzīgas pārmaiņas, apstiprina arī agrāk izsniegto kredītu atgūšanas kompānijas a/s Reverta valdes priekšsēdētāja S. Deglava. «Cīnāmies par valsts interesēm – Parex bankas glābšanā ieguldītās naudas atgūšanu, bet pārsteidzošā kārtā sastopamies ar valsts institūciju pretdarbību – tiesīb- aizsardzības iestāžu nespēju vai nevēlēšanos pildīt normatīvajos aktos noteiktos pienākumus,» neiedomājamu ainu rāda S. Deglava. Viņa atzīst, ka situācija ir tieši tāda pati kā Norvik bankai, kura šo absurdu parādīja plašai sabiedrībai. «Jau kopš 2012. gada sākuma a/s Reverta ir vērsusies pie visām tiesībaizsardzības iestādēm ar problēmām kredītu atgūšanas procesā,» apgalvo S. Deglava. Viņa norāda, ka policijai ir nodoti materiāli un pierādījumi par krāpšanu, par ko 2010. un 2011. gadā ir ierosināti kriminālprocesi, taču nekas nenotiek. «Paradoksāli, ka valsts (ne tikai Reverta, bet arī Valsts ieņēmumu dienests) tiek apkrāpta par iespaidīgām summām, bet ierosinātās lietas netiek virzītas,» sašutusi ir S. Deglava. Viņa gan nevar atbildēt, kāpēc tieši tā notiek, tomēr pieļauj, ka tas ir kapacitātes, zināšanu, izpratnes, kā arī politiskās gribas trūkums visaugstākajā līmenī. K. Danēvičs piebilst, ka aprakstītā situācija tāda nevarēs būt ilgstoši, jo kaut kas sāk notikt tikai tad, kad ir kāds līķis. Savukārt M. Stepiņa min piemēru, kurā skan formālas atbildes: jūsu pierādījumi nav pietiekami prokuroram, vainīgie «nespēj» ierasties uz nopratināšanu, jo slimo, ir atvaļinājumā, komandējumā, nav advokāta vai viņš ir aizņemts utt.
Laika vilcināšana
«Tā ir laika novilcināšana, un lietas ievelkas gadu garumā, bet pa to laiku aktīvs, ko bankas varētu atgūt, zaudē savu vērtību vai pat ir nonācis cita labticīga īpašnieka īpašumā,» sekas izskaidro M. Stepiņa. Viņa uzskata, ka tiesībaizsardzības iestādes pilnībā neizmanto nodrošinājumus: arestus, aizliegumus, nodošanu trešajai personai glabāšanā. «Ja kāds apgalvo, ka cieš vienīgi bankas, tad tās ir muļķības, jo izdomas bagāti cilvēki spēj ne tikai atstāt banku tukšā, bet arī nesamaksāt nodokļus valstij un pat saņemt subsīdiju – valsts atbalstu,» uz jautājumu, vai cietēji nav konkrētas bankas, atbild M. Stepiņa. «Kāpēc gan nemēģināt, ja nekādu seku nevienam par to nav?» piebilst K. Danēvičs. S. Deglava min, ka citos gadījumos tiesa spēj uzlikt nodrošinājumu, tātad vajag tikai gribēt.
Aiz Mali un Malāvijas
«Kā tas nākas, ka bankas iebildumus uz 20 lappusēm tiesa vispār atsakās pieņemt, nemaz nerunājot par tajos minēto faktu izvērtēšanu? Vai tas nozīmē kādu aizliegtu vienošanos vai varbūt zināšanu un izpratnes trūkumu?» neizpratnē ir M. Stepiņa. Viņasprāt, formālie iemesli, lai kaut ko nepieņemtu izskatīšanai vai izvērtēšanai, automātiski izvirza vienu pusi labākā situācijā nekā otru. «Arguments nav ne dokumentu viltošana, ne citi pierādījumi, kuri netiek uzskatīti par vērā ņemamiem,» stāsta M. Stepiņa. Savukārt K. Danēvičs uzsver, ka šādi gadījumi diemžēl nav retums, tomēr tas nenozīmē, ka tā rīkojas visi. «Tiesas ir neatkarīgas, taču nevajag pārspīlēt! Tiesu ietekmēšana ir nelikumīga, un rezultātā pat nav neviena, kam sūdzēties par pārprasto neatkarību,» tā K. Danēvičs. Viņaprāt, finālā tā ir zaudēta spēle. S. Deglava rāda, ka situācija ar parādu atgūšanu nevis uzlabojas, bet kļūst sliktāka un pie vainas nav normatīvo aktu regulējums, bet to piemērošana praksē. «Pēc Pasaules Ekonomikas foruma datiem, juridisko strīdu risināšanas efektivitātes jomā Latvija ieņem 116. vietu aiz tādām valstīm kā Mali un Malāvija, kur faktiski neeksistē skolu sistēma, toties tiesu sistēma ir labāka nekā Latvijā,» saka K. Danēvičs. Savukārt Ārvalstu investoru padomes Latvijā Tiesu sistēmas efektivitātes darba grupas vadītājs M. Vainovskis norāda, ka visi minētie piemēri apliecina izteiktu administratīvo vājumu tiesību aizsardzības jomā.
«Drošība un aizsardzība taču prevalē pār tādām darbībām kā ieguldīt, nopelnīt, attīstīties, tāpēc jautājums ir ļoti nopietns, jo kavē investīcijas un attīstību,» skaidro M. Vainovskis. Viņa ieskatā, ja konkrētie kāzusi, kas ir redzami ne tikai vienā visskaļāk izskanējušajā gadījumā, bet arī citos un netiks atrisināti, tas liecinās par vēl lielāku sistēmas vājumu. «Ārvalstu investoru padome Latvijā jau četrus gadus runā par investīciju drošību un aizsardzību, kā arī tiesu sistēmas efektivitāti, taču konkrētās problēmas vēlreiz apliecina, ka ir nepieciešama fundamentāla attieksmes maiņa bez kavēšanā,» skaidro M. Vainovskis. Viņš piebilst, ka 1,5 cm biezā mapē ir iesniegti konkrēti, sistēmiski, vispārīgi un pat kazuistiski priekšlikumi tiesu sistēmas darba efektivitātes uzlabošanai. «Šis vājums ir nacionālās drošības jautājums, jo tāds bija arī Ukrainā un sekas ir redzamas visiem,» rezumē K. Danēvičs.
Neviens neatbild
Diskusijas dalībnieki ir vienisprātis, ka vaina nav meklējama normatīvajos aktos un ka nav nepieciešamības tos mainīt. Šim viedoklim piekrīt arī Deloitte Legal vadošais jurists un maksātnespējas eksperts H. Jauja. Viņaprāt, risinājums – likuma grozīšana – ir kārtējais iegansts neko nedarīt. «Lai kaut ko mainītu tiesību normu piemērošanas praksē, ir vajadzīga politiskā griba un publisks precedents, nekas vairāk,» uzskata H. Jauja. Pēc viņa domām, situācijā, kad valstij nesokas ar policiju un tiesām, diez vai administratoru sertificēšanas nodošana valstij kaut ko radikāli mainīs šajā Bermudu trīsstūrī. «Galvenā problēma lielākajā daļā gadījumu ir fiktīva kreditora uzrašanās, jo administratoram vienmēr būs atruna – viņš pilda kreditoru sapulces lēmumus,» tā M. Vainovskis. Viņaprāt, ar to arī ir jāsāk – jānovērš šāda krāpšanās iespēja.
«Ja kāds krāpnieks, dokumentu viltotājs, to sagatavotājs, īstenotājs, arī administrators un tiesnesis, kurš, neiedziļinoties lietas būtībā, ir pieļāvis fundamenālu kļūdu, tiktu saukts pie atbildības, tad situācija mainītos,» prognozē S. Deglava. Viņai piekrīt arī M. Stepiņa. Viņa domā, ka situācija, kad tiesnesis, neņemot vērā iebildumus, pieņem lēmumus, kas faktiski akceptē krāpniecību, ir ļoti bīstama. «Situāciju vēl komplicētāku padara tas, ka šādās lietās tiek iesaistīti arī zvērināti revidenti, un pietiek ar vienu posmu, lai kā pa ķēdīti tālāk noritētu šāds process – administrators to pieņem, tiesnesis paļaujas uz administratoru, un viss notiek,» tā M. Stepiņa. Savukārt S. Deglava min citu kuriozu piemēru par ekspertu piesaisti, kur tā patiešām ir bijusi vajadzīga: «Administrators piesaista ekspertu no lielas auditorkompānijas, bet par to pret viņu ierosina krimināllietu par nepamatotu līdzekļu izšķērdēšanu, kaut gan ekspertu slēdziens ir pieņemts kā pierādījums citās tiesvedībās un, balstoties uz to, tiesas ir rakstījušas spriedumus.» Viņa ar šo norāda, ka neba visi administratori, tāpat kā tiesneši, ir metami pār vienu kārti. «Administratoriem, tāpat kā zvērinātiem advokātiem un tiesu izpildītājiem, kā arī zvērinātiem notāriem jābūt piederīgiem tiesu sistēmai,» ierosina S. Deglava. Viņa arī aicina skatīties reāli – daži «maksātnespējīgie» formāli knapi izdzīvo, bet, spriežot pēc mediju ziņām par to dzīvi un patiesajiem faktiem, nekādi trūcīgie nav.
Kapitāls aizplūdīs
K. Danēvičs brīdina, ka sekas nekā nedarīšanai vai darbības imitēšanai var būt ļoti negatīvas: «Ārzemju kapitāls paliek ārzemēs vai aizplūst prom no Latvijas, un mūsu cilvēki tam seko un brauc strādāt uz ārzemēm.» Viņš atzīst, ka, esot neviesmīlīgiem pret kapitālu (gan vietējo, gan ārvalstu), Latvijā būs mazāk darba un nodokļu. «Izeja bankām šādā situācijā ir kreditēt citu valstu uzņēmumus, kas nozīmē mazāk jaunu darbavietu un nodokļu ar visām no tā izrietošajām sekām,» norāda M. Stepiņa. M. Vainovskis cer, ka līdz tam nenonāks: «Esam rosinājuši ieviest specializētu komerclietu jautājumu tiesu vai atsevišķu tiesnešu korpusu, kas būtu specializējies tieši šādu sarežģītu problēmu risināšanā.» Viņš uzskata, ka Rietumvalstu tiesās momentāni tiktu diskvalificēti fiktīvie kreditori un to prasības noraidītas, jo tiesneši iedziļinās situācijas komerciālajā pusē pēc būtības un neko tādu neatļausies.
Saturs svarīgāks
«Princips, ka būtība ir svarīgāka par formu, darbojas jau vairāk nekā 100 gadu, un tas ir jāņem vērā arī Latvijā, jo nevar pieņemt lēmumus formāli, neiedziļinoties lietas būtībā un apstākļos, piemēram, miljonu darījumu nodrošināt ar pāris vecām automašīnām vai kaut ko tamlīdzīgi nevērtīgu – nelikvīdu aktīvu,» tā K. Danēvičs. M. Vainovskis uzskata, ka ir jāievieš obligāta prasība pievērst uzmanību un pārbaudīt jebkura liela kreditora prasījuma pamatotību, ja par to ir saņemti motivēti iebildumi. «Citādi pēc piecu vai septiņu gadu tiesvedības par to, vai bijis taisnīgums vai ne, nav nekāda rezultāta, jo tas, kas bijis, jau ir beidzies – gan bizness, gan tā aktīvu vērtība ir pietuvojusies nullei,» tā M. Vainovskis. Savukārt a/s Norvik bankas valdes priekšsēdētājs O. Bramvels domā, ka problēma ir cilvēkos un viņu attieksmē, kādas nebūt nav ārzemēs, savukārt valsts administratīvā līmenī nespēj vērsties pret krimināliem grupējumiem, kuri var darīt teju vai visu, ko vēlas. Viņaprāt, tā ir bīstama tendence.
#1/10
a/s Norvik banka valdes priekšsēdētājs Olivers Bramvels
#2/10
Latvijas Komercbanku asociācijas (LKA) Tautsaimniecības kreditēšanas komitejas vadītājs un a/s SEB banka valdes loceklis un finanšu direktors Kārlis Danēvičs
#3/10
a/s Norvik banka valdes locekle Marija Stepiņa
#4/10
a/s Reverta valdes priekšsēdētāja Solvita Deglava
#5/10
Deloitte Legal vadošais jurists un maksātnespējas eksperts Helmuts Jauja
#6/10
Ārvalstu investoru padomes Latvijā Tiesu sistēmas efektivitātes darba grupas vadītājs Māris Vainovskis
#7/10
#8/10
#9/10
