Attīstoties tiešo zaudējumu regulēšanas (TZR) produktiem, paredzams, ka atkal aktualizēsies jautājums par savstarpējiem atvieglotiem norēķiniem starp apdrošinātājiem, paredz Latvijas Transportlīdzekļu apdrošināšanas biroja (LTAB) valdes priekšsēdētājs Juris Stengrevics.

Pērnā gada nogalē Saeimā tika pieņemti grozījumi OCTA likumā, kuri paredzēja virkni izmaiņu, tai skaitā TZR sistēmas ieviešanu. Tomēr vienota TZR sistēma, kurā iekļautos visas Latvijā strādājošās OCTA apdrošināšanas sabiedrības vēl nav ieviešama, jo apdrošināšanas sabiedrības pagaidām nevar vienoties par savstarpēju norēķinu kārtību.

TZR sistēma paredz, ka ceļu satiksmes negadījumā cietušie varētu saņemt kompensāciju pie apdrošinātāja, pie kura iegādāta OCTA polise. Tādējādi TZR sistēma paredz, ka vispirms zaudējumus aprēķina un tos izmaksā apdrošinātājs, kas apdrošinājis cietušās personas civiltiesisko atbildību, bet pēc tam apdrošināšanas atlīdzība tiek atgūta no vainīgās personas apdrošinātāja. Tomēr, kā norāda J. Stengrevics, diemžēl neizdodas atrisināt visus praktiskos jautājumus, lai grozījumi, kas saistās ar TZR sistēmu tiktu ieviesti dzīvē.

Kā norāda LTAB, vienotas TZR sistēmas ieviešana ir apstājusies pie jautājuma par savstarpēju norēķinu kārtību, kas būtu pieņemama visām apdrošināšanas sabiedrībām un kas ļautu apdrošinātājiem kārtot savstarpējos maksājumus, ievērojot faktiski izmaksātās atlīdzības vai vidējās apdrošināšanas atlīdzības principu.

«Iedomāsimies situāciju. Ja notiek ceļu satiksmes negadījums (CSNg), tad cietušais vēršas pie sava apdrošinātāja, lai saņemtu apdrošināšanas atlīdzību. Apdrošinātājs, kurš apdrošinājis cietušā (nevis vainīgā) atbildību, aprēķina un izmaksā apdrošināšanas atlīdzību cietušajam vainīgās puses apdrošinātāja vietā, kurš viņu ir pilnvarojis savā vārdā rīkoties. Cietušā apdrošinātājam tagad ir uzdevums saņemt izmaksāto atlīdzību no vainīgās puses apdrošinātāja. Apdrošinātāju savstarpējie norēķinu principi paredz vairākus variantus - iespējas, vai nu jau pirms izmaksas skaņot izmaksātās atlīdzības apmērus ar vainīgās puses apdrošinātāju (šajā situācijā cietušajam var kavēties atlīdzības izmaksa) vai arī ir iespēja izmaksāt atlīdzību cietušajam tādā apmērā, kā uzskata par pareizu un no vainīgās puses apdrošinātāja pieņemt tik lielu summu, kādu vainīgās puses apdrošinātājs uzskata par adekvātu, izrietot no saviem aprēķiniem par negadījuma rezultātā gūtajiem zaudējumiem. Tā piemēram, gadījumā, ja vainīgās puses apdrošinātājs būs aprēķinājis summu piemēram 85% apmērā, radušos starpību cietušā apdrošināšanas sabiedrībai būs jānoraksta zaudējumos, vai arī jāpierāda sava taisnība savstarpējos strīdos.»

«Otrs variants norēķiniem – izmantot noteiktu vidēju lielumu līdz noteiktai zaudējumu summai, par kuru savstarpēji apdrošinātāji norēķinās. Kas nozīmē, ka daļā gadījumu tiek saņemta mazāka kompensācija nekā izmaksāts cietušajam, daļā gadījumu – lielāka. Šis arī ir tas fundamentālais jautājums, par ko nevar vienoties sabiedrības – kā izveidot tādu norēķinu kārtību, lai tā apmierinātu visas puses, lai apdrošināšanas sabiedrībām nerastos zaudējumi, aprēķinot katra konkrētā ceļu satiksmes negadījumā gūtos zaudējumus,» skaidro J. Stengrevics.

Vienoties neizdevās, jo apdrošinātājiem pašreiz nav vienota izpratne par iespējamiem savstarpējiem norēķiniem, kur kļūdoties var negatīvi tikt ietekmēta konkurence Latvijas OCTA tirgū. Tas savukārt novestupie klientiem neizdevīgas OCTA cenu celšanās un citām negatīvām tendencēm,» skaidro BTA Insurance Company valdes locekle Jeļena Alfejeva. Taču, neapšaubāmi, katrs apdrošinātājs saviem klientiem var piedāvāt papildus pakalpojumus individuāli, skaidro eksperte.