Rietumiem un sevišķi Eiropai ieveļoties enerģijas krīzē, pamazām rodas izpratne - lai nosegtu savu enerģijas apetīti, būtu enerģijas drošībā un vēl pildītu ar klimatu saistītos mērķus, būs nepieciešama atomenerģija.
Šādas enerģijas attīstīšanu var vērtēt arī visas Eiropas un tās valstu nacionālās drošības interesēs. Jau pirms šīs enerģijas krīzes atsevišķi enerģijas eksperti brīdināja, ka daudzu Rietumvalstu atteikšanās no atomenerģijas ir neprātīga. Attiecīgi tagad varam daļēji novērot šī procesa sekas. Šķiet, vislabāk šajā ziņā izceļas Vācija, kura, atsakoties no savas atomenerģijas, kļuvusi atkarīgāka no Krievijas gāzes un pavisam netīrajām oglēm. Tās atomenerģiju lielā mērā nācies aizvietot tieši ar tām. Ticis arī pausts - ja Vācija klimata aizsardzības tēmu patiešām uztvertu nopietni, tad tās atomelektrostacijām būtu jādarbojas ilgāk. Citādi veidojas situācija, kad, piemēram, sabūvētās elektroauto flotes jādarbina ar ogļu un citu netīru enerģiju. Turklāt šim visam komplektā nāk arī ģeopolitikas komponents.
Vēja virziens atkal mainījies
Vēja virziens līdz ar lielākiem notikumiem mēdz pamainīties. Atomenerģija visai ilgi atradusies norieta stadijā. Šim norietam nozīmīgs katalizators bija Fukušimas kodolkatastrofa 2011. gadā, lai gan patiesībā pasaulē funkcionējošu atomreaktoru skaits sāka stagnēt pēc Černobiļas kodolkatastrofas. Fukušimas traģēdija vairākām pasaules valstīm lika ievērojami samazināt atomenerģijas ražošanas apjomus un atcelt jaunus šādas enerģijas iegūšanas projektus.
Ja, piemēram, 1996. gadā atomenerģija bija atbildīga par 17% no pasaules elektrības ražošanas, tad mūsdienās tie ir aptuveni 10%. Attiecīgi par šo šodien arī maksājam, kad milzīgi ieguldījumi savukārt tiek bīdīti mazāk uzticamas tā saucamās atjaunojamās zaļās enerģijas virzienā.
Nu pagrieziena punktu atpakaļ uz otru pusi droši vien būs atnesis Krievijas sāktais karš Ukrainā. Sabiedrību resursi un politiķu enerģija pārskatāmā termiņā būs jākoncentrē uz to, lai tiktu nodrošināta daudzmaz stabila enerģijas piegāde. Jau rakstīts - var mēģināt teikt, ka zaļas pasaules nākotnes atbilde patiesībā slēpjas inovatīvās kodoltehnoloģijās, ja no tām nebūs pārspīlētu baiļu. Turklāt šādu tehnoloģiju attīstīšana jau notiek, piemēram, ASV, Eiropā, Ķīnā un Dienvidkorejā. Plašāk tiek runāts, piemēram, par maziem un mobiliem atomreaktoriem, kurus var pat nosacīti viegli pārvietot un darbināt tad, kad tas ir nepieciešams.
Šādu mazo, iespējams, efektīvāko reaktoru būvniecība arī solās būt vieglāka un lētāka. Savukārt tas, kurš uzvarēs šajā tehnoloģiju sacensībā, var gūt arī konkurences priekšrocības. Tikmēr tie, kas to nedarīs, var palikt pie ļoti dārgas enerģijas, konkurētnespējīgas ekonomikas, atkarības no citur saražotas enerģijas un apšaubāmi efektīvas zaļās politikas.
Labs piemērs visa burinieka kursa korekcijai pat Vecajā kontinentā ir bijis tas, ka Eiropas Savienība tomēr nav pakļāvusies totālai mānijai un, atomenerģiju klasificējot kā zaļu, piekritusi uz mirkli paraudzīties acīs realitātei. Tas var nozīmēt, ka šajā jomā ieplūst miljardiem eiro investīciju.
Visu rakstu lasiet 23.augusta žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!
