Šķiet pašsaprotami, ka normatīviem jābūt tādiem, ko uztver ar sapratni un tiecas ievērot, nevis tādiem, kurus iepazīstot gribas, atvainojiet, iesaukties: “Ar kuru galu tā autori domājuši?” – un meklēt ceļus, kā pielāgoties, lai, tā teikt, likumu apietu ar līkumu, jo pretējā gadījumā var būt smagi zaudējumi.
Spilgtākais piemērs tam, ka ne viss šajā ziņā ir ideāli, šķiet, ir norma, ka daļa tirdzniecības centru, kur pārsvarā tiek tirgota pārtika un citas ikdienā primāri nepieciešamās preces, nedrīkst apkalpot apmeklētājus, kuriem nav derīgi Covid-19 sertifikāti. Un arī tas, ka nepārtikas preču tirdzniecība lielajos tirdzniecības centros brīvdienās liegta. Jau iepriekšējā mēneša beigās izskanēja ziņa par to, ka tiesībsargs Juris Jansons saņēmis sūdzības no iedzīvotājiem, kuriem nav Covid-19 sertifikāta, par ierobežotu piekļuvi lielajos tirdzniecības centros izvietotajiem bankomātiem. Tāpat izskanējis, ka cilvēki netiek aptiekās, netiek pie bankomātiem, netiek pēc maizes.
Cilvēki, kam nav sertifikāta, ko uzrādīt, spiesti mērot dažkārt visai tālu ceļu līdz veikalam, kas apkalpo visus. Labi vēl, ja ir tādas alternatīvas, bet ne visur ir. Jā, var jau teikt, ka cilvēki paši vainīgi, taču skaidrs, ka tas ietekmē arī biznesu, turklāt visai negatīvi. Jo, protams, katrā konkrētā situācijā tiek meklēti risinājumi, lai nezaudētu klientus.
Konkurence pirmās nepieciešamības preču tirdzniecības jomā ir visai asa, nav brīnums, ka atsevišķos gadījumos arī risinājumi tam, lai nezaudētu klientus, ir visai skarbi. Jau saņemam zvanus par to, ka atsevišķos tirdzniecības centros lielākā nomnieka vai ēkas īpašnieka – pārtikas lielveikala – interesēs tiek prettiesiski liegta iespēja strādāt mazo telpu nomniekiem – dažādu pakalpojumu sniedzējiem, veikaliņiem, kafejnīcām, konditorejām utt., tā it kā mēģinot samazināt izmantoto telpu platību un palīst zem kvadratūras robežas, aiz kuras vairs nav nepieciešams kontrolēt sertifikātu esamību. Vēl vairāk – tirdzniecības centros veidojot atsevišķas ieejas no ielas, tiekot arī norobežotas telpas, kas ved uz evakuācijas izejām, palīgtelpām, labierīcībām u.tml.
Normāla šāda situācija? Nē! Kā vārdā tiek radīti priekšnosacījumi kaut kam tādam? Lai vairāk vakcinētos? Ja tā, tad jāsaka: ne uz biznesa rēķina tas bija jādara. Un arī ne uz pirmās nepieciešamības preču un pakalpojumu rēķina. Nejēdzīgi arī tas, ka par epidemioloģiski nedrošu vidi tiek atzītas lielākas par 1500 m2 tirdzniecības telpas bez kāda racionāla pamatojuma. Ja kritērijs būtu cilvēku blīvums, ventilācijas sistēmu jauda, ieejas un izejas kapacitāte vai tamlīdzīgi, tad to varētu pieņemt, taču šajā gadījumā pieeja atgādina jau piedzīvoto ar pirkt atļauto un aizliegto preču sarakstiem pandēmijas sākumposmā. Redzot tādu normatīvu sagatavotāju pieeju, nebūtu nekāds brīnums, ja šiem liegumiem sekotu arī iniciatīvas par preču saņemšanu pret taloniem, kā tas bija laikā pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas.
Arī tas, ka brīvdienās un svētku dienās aizliegta tirdzniecības pakalpojumu sniegšana tirdzniecības centros ar telpu platību virs 1500 m2 un vismaz 5 tirdzniecības vietām, šķiet nekas cits kā kaitniecība. Var piekrist Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) padomes paustajam, ka liegums tirdzniecības centriem zaļajā režīmā strādāt arī brīvdienās un svētku dienās faktiski nozīmē, ka varas pārstāvji turpina īstenot Covid-19 izplatības veicinošu politiku tirdzniecības nozarē.
Skaidrs, ka šāds ierobežojums tikai veicina pircēju pieplūdumu tajās pašās tirdzniecības vietās, taču darba dienu vakaros, kad veidojas sablīvējumi kaut vai pie ieejām, kas diez vai būtu vēlami no epidemioloģiskā viedokļa. Nav brīnums, ka lēmumu pieņēmēji šobrīd ir īpaši nepopulāri sabiedrībā. Viņus (un nākamā gada vēlēšanu rezultātus) glābj vienīgi tas, ka nav alternatīva piedāvājuma, kurā tiktu apliecināts lielāks viedums, tālredzība.
Opozīcija it kā ir, bet tā šajā brīdī aizraujas vien ar populismu, nevis piedāvā saprātīgākus, pārdomātākus, loģiskākus risinājumus. Taču kopumā šāda situācija rada sabiedrībā vēl lielāku nepatiku pret politiku, iespējams, arī motivē emigrācijai. Tāpēc tiem, kas ir pie varas, šajā brīdī gribas vaicāt: kad, pieņemot lēmumus, sāksiet domāt par sekām?
