Gribas domāt par valsts attīstību ilgtermiņā, par mūsu kopējo nākotni, bet... neskaidrību pilnā šodiena kā tāds enkurs notur pie vietas.

Vai daudz ir to cilvēku, to uzņēmumu, kas šodien kaut ko var plānot, raugoties kaut vai gada vai piecu perspektīvā, ja nav zināms, ko nesīs pat nākamais mēnesis? Ja gada sākumā vēl bija cerība uz vakcīnām kā brīnumlīdzekli, tad nu ir skaidrs, ka tās sargā vien smagākos gadījumos.

Un arī ne visus – vien tos, kas vakcinējušies, proti, kas šo daļējo aizsardzību izmanto. Tas nozīmē, ka būs vien jāpielāgojas dzīvei tādos apstākļos, kādi nu ir. Ar vakcinētajiem un nevakcinētajiem, ar vīrusa neskartajiem, ar saslimušajiem un pārslimojušajiem. Ja cilvēki dzīvei pat kara apstākļos pielāgojas, tad arī šā laika situācijai varētu, ja vien sabiedrībai vai vismaz valsts politiskajai vadībai būtu daudzmaz vienota sapratne par nepieciešamu rīcību šādā situācijā.

Diemžēl tas, ko redzam, – tā vietā, lai racionāli, efektīvi risinātu problēmas, valdības pārstāvji aizvien aizraujas ar taisnošanos un vainīgo meklēšanu. Nu, saukā premjers nevakcinētos par teju vai visa ļaunuma sakni, bet vai no tā situācija kaut par gramu uzlabojas? Nē! Tieši otrādi – redzams, ka lielā daļā sabiedrības politiķu retorika raisa tādu kā pretreakciju. Neglābj pat superdārgās aģitācijas kampaņas.

Kā rīkotos uzņēmēji tādā situācijā, kad jāpanāk noteiktas cilvēku grupas konkrēta rīcība? Droši vien ne tā, kā šobrīd politiķi. Droši vien pieeja būtu daudz racionālāka, uz rezultātu vairāk orientēta. Kaut vai samaksājot pa 10 eiro katram, kas pilnībā vakcinējies. Rezultāts noteikti būtu ātrāks un arī lētāks.

Šajā situācijā, protams, aizvien aktuālāks kļūst jautājums par gaidāmajiem ierobežojumiem un to ietekmi uz biznesu. Nupat tika ziņots, ka Lietuvā iedzīvotājiem, kuri nevar apliecināt, ka ir vakcinējušies pret Covid-19 vai nesen to pārslimojuši, ir liegts iepirkties lielveikalos. Zinot mūsu valdības copy/paste pieeju, var paredzēt, kas šeit sagaidāms. Un gan jau ne tas vien, ja situācija ar saslimšanu pasliktināsies. Taču ir būtiska atšķirība starp Latviju, kur pilnībā vakcinēta ir mazākā daļa sabiedrības, un citām valstīm, tostarp Lietuvu, kur vakcinēto ir lielāks īpatsvars.

Proti, mums, ieviešot šādus principus, gan skaitliski, gan procentuāli būs krietni mazāk klientu šādās daļēji ierobežotās zonās. Tātad vismaz tirgotāji un dažādu pakalpojumu sniedzēji var prognozēt, ka gaidāma vēl viena ļoti smaga ziema, jo, kā zinām, ne visi var pielāgoties darbībai attālināti.

Uz šī fona jo draudīgāk skan arī no valdības puses nākošie šaubu pilnie vēstījumi par to, vai esam gatavi vairākus gadus pēc kārtas atbalstīt uzņēmumus, kuru biznesa sniegums ir neapmierinošs. Tātad atbalsts atkal būs tiem, kas ar visu tiek galā paši saviem spēkiem, nevis tiem, kam šo atbalstu vajag, pat ja šie šobrīd grūtībās nonākušie ir ar lielu nākotnes izaugsmes potenciālu? Tas tad ir kā gadījumā, ja speciālos palīglīdzekļus (kruķus, riteņkrēslus u.tml.) valsts lemtu dāvāt nevis cilvēkiem ar invaliditāti, kam tie vajadzīgi, bet gan fiziski veselajiem, jo tos, lūk, kāds pēc kādiem formāliem kritērijiem atzinis par labākiem.

Jēgpilni? Nē! Dīvaini, ka šoreiz par to maz kurš aizdomājas. Vismaz publiskajā telpā. Jo varbūt nesaprot, ka tas var būt pat normāli, ja uzņēmums kādu laiku strādā ar zaudējumiem, ka biznesā, protams, vairums cenšas nekavēt algu un nodokļu nomaksu, bet ir situācijas, kad arī tā var objektīvi gadīties.

Tāpat biznesa sniegums noteikti jāvērtē ne vien pēc bilances (jo tad tikpat kritiski kā pret privātajiem būtu jāattiecas arī pret valsts īpašumā esošajiem, kā airBaltic, Latvijas dzelzceļš utt.), bet arī pēc to sabiedriskā nozīmīguma, ieskaitot vajadzību pēc sniegtā produkta, nodarbinātību utt. No šī viedokļa mazs veikaliņš vai ģimenes ārsta prakse lauku teritorijā, kas, pat ja knapi spēj izdzīvot, ir ne mazāk nozīmīgs kā valsts mērogā kāds regulāri stutēts infrastruktūras uzņēmums.

Bet tā vājā vieta ir un paliek, ka starp lēmumu pieņēmējiem pārāk liels īpatsvars ir tādu, kas uz valstī notiekošo neraugās kopsakarībās. Un tā arī laikam ir atbilde uz jautājumu par to, kāpēc jūtamies nedroši šādā krīzes situācijā, kāpēc nespējam plānot kaut vai mazliet tālāk par rītdienu