Nav nekāds jaunums tas, ka uz rekordzemo dažādu Rietumvalstu centrālo banku noteikto procentlikmju fona ļoti liesos līmeņos atrodas vienkāršo depozītu likmes. Tāpat arī likviditāte daudzām finanšu iestādēm vairs nav problēma, kas nozīmē, ka tās zināmā mērā, iespējams, negribētu maksāt pat šā brīža niecīgos procentus par kādiem lielākiem depozītiem. Jāņem vērā, ka uz rekordzemu likmju fona ir apdraudēta banku spēja pelnīt. Vienkāršoti izsakoties, banku peļņa ir starpība starp noguldījumiem un kredītiem un, nedzenot negatīvā teritorijā noguldījumu likmes, samazinās šī starpība, kas vai nu liek apturēt kredītu likmju lejupslīdi vai liek dzīt negatīvā teritorijā depozītu likmes, jo, ja vismaz vienu no abiem nedara, sarūk peļņa, kas samazina biznesa rentabilitāti un paaugstina risku.
Kad nauda ir problēma
Valdot šādam fonam, Rietumvalstu bankām parādījusies visai pārsteidzoša un netradicionāla problēma labākiem to finanšu rādītājiem, kas ir lielie kompāniju skaidras naudas noguldījumi, ziņo The Wall Street Journal. Valdot šādam fonam, piemēram, Bostonā ASV banka State Street jau kādu laiku par lielajiem dolāru depozītiem prasa samaksu, kas šai iestādei palīdzējis samazināt «nevēlamo depozītu» apjomu. The WSJ arī piebilst, ka šogad, piemērojot līdzīgas darbības, investīciju bankai JPMorgan sev «apgrūtinošo depozītu» apjomu izdevies apcirpt par 150 miljardiem ASV dolāru. Par līdzīgu praksi paziņojušas daudzas citas lielās pasaules bankas, kas sevišķi lielā mērā attiecas uz lielajiem korporatīvajiem eiro depozītiem. Par līdzīgiem lēmumiem pirms kāda laika paziņoja Šveices bankas, kas arī kompānijām prasa samaksu par privilēģiju tajās turēt depozītus. Atsevišķos gadījumos vairāk vai mazāk radoši negatīvas likmes noteiktas arī mazajiem iedzīvotāju depozītiem.
Visu rakstu Skaidru naudu nav, kur likt lasiet 20. oktobra laikrakstā Dienas Bizness.
