11.februārī Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē tika apspriesti grozījumi Elektronisko dokumentu likumā (EDL), kas tika atspoguļots arī DB 12.02.2015. numurā. Latvijā ir uzstādīts mērķis līdz 2017.gadam panākt 90% bezpapīra saraksti visās dzīves jomās. Tāpēc arī sekojusi LVRTC iniciatīva atvērt iespēju elektronizēt atsevišķus procesus to darījumu veidiem, kas šobrīd tiek izslēgti no e-vides, piemēram, darījumiem ar nekustamo īpašumu. Taču, tiklīdz ķeramies klāt darījumiem ar nekustamo īpašumu, pat daļā Latvijas IKT nozares pārstāvju vidū sākas paniskas bailes no «e», turklāt tās bez jebkāda racionāla pamata tiek iedvestas citos.
Ir tāds teiciens: ja baidies no vilka, neej mežā. Un ir vēl viens teiciens: drošam pieder pasaule. Var piesaukt vēl vienu teicienu desmit reizes nomēri, pirms nogriez! Šodien, domājot par grozījumiem EDL, kā arī citiem normatīviem, kas nosaka to, cik efektīvi un konkurētspējīgi attīstīsies Latvijas e-vide, ir jāatbild uz jautājumu – vai pēdējam no pieminētajiem teicieniem «desmit» vietā ieliksim «simts», vai arī izdarīsim visu, lai, runājot par Latvijas e-vidi, tie dotu iedzīvotājiem reālu pienesumu un Latviju citas valstis piesauktu kā veiksmes stāsta piemēru.
Šobrīd EDL nosaka, ka šā likuma noteikumi nav piemērojami līgumiem, ar kuriem tiek radītas vai nodotas tiesības uz nekustamo īpašumu, izņemot nomas tiesības. Šajā likumā ir vēl trīs citi izņēmumi, kur šis likums nav piemērojams. Pilnīgi skaidrs, ka arī nekustamā īpašuma gadījumā, līdzīgi kā piena pārdošanas gadījumā, pastāv daudzas informācijas sistēmas, kurās jau tagad par katru no Latvijas Republikā reģistrētu nekustamo īpašumu glabājas vairāki elektroniski dokumenti – tie paši ieraksti Zemesgrāmatu reģistrā ir elektroniski dati. Proti, šim nevainīgajam izņēmumam EDL tik nesaprotamā apjomā nav loģiska pamata. Tas jauc galvu ne tikai zemesgrāmatu tiesnešiem, bet arī visiem, kuri darbojas ar un ap nekustamo īpašumu un būtu gatavi atsevišķus jautājumus kārtot elektroniski. Piemēram, parakstīt servitūta līgumus elektroniski, ko šobrīd nevar darīt. Ja pēc desmitkārtīgas nomērīšanas joprojām pastāv uzskats, ka nostiprinājuma lūgums šādam servitūta līgumam jāslēdz pie notāra, tad to var darīt, un šo jautājumu jau regulē cits likums, nevis EDL. Taču, izņemot šādu ierobežojumu no EDL, citam likumam (Zemesgrāmatu likums) netiek liegta iespēja sākt desmitkārtīgu nomērīšanu, izvērtēt iespēju šādu nostiprinājuma lūgumu pie notāra parakstīt arī elektroniski, tādējādi radot iespēju šo dokumentu paketi nosūtīt atbilstošām iestādēm elektroniski, nevis liekot tās apmeklēt klātienē. Runa ir par iespēju birokrātisko aparātu padarīt efektīvāku, tādējādi tuvojoties mērķim – 90% bezpapīra saziņai.