Desmit priekšlikumi, kā valsts ātri un bez lieliem ieguldījumiem var atvieglot dzīvi Latvijas uzņēmējiem.
1. Sistematizēt un padarīt normatīvos aktus viegli atrodamus internetā
Likumi ir jāievēro, taču ir grūti ievērot to, kas nav strukturēts un bieži mainās. Turklāt mainās gan nacionālā, gan ES līmenī.
Daudzu institūciju mājas lapās strukturētā veidā nav pieejami visas viņu pārraudzības jomas regulējošie normatīvie akti - dažās ir tikai atsevišķi normatīvie akti, citās ir tikai LR likumi vai MK noteikumi, citās ir informācija, kura vairs nav aktuāla. Bieži vien MK noteikumi ir jāmeklē vienā vietā, ES regulas - citā. Rezultātā uzņēmējam ir jātērē ļoti daudz laika, meklējot pašam, kādi likumi, noteikumi, regulas un direktīvas viņam ir jāievēro. Ne retums ir arī gadījumi, kad par jaunām prasībām uzņēmēji uzzina reizē ar inspekciju uzlikto sodu par to neievērošanu.
Īpaši sāpīgs šis jautājums ir mikro un mazajiem uzņēmumiem, kuriem parasti līdzekļi ir daudz vairāk vajadzīgi biznesa attīstībai, nevis juristu algošanai un sodu maksāšanai.
Ideāls gadījums būtu, ja uzņēmējs vienā vietā labi strukturētajā informācijas kopā varētu ātri un vienkārši atrast valsts un ES prasības. Savukārt, par visām likumdošanas izmaiņām viņš laicīgi saņemtu brīdinājumu, piemēram uz e-pastu.
2. Atteikties no papīra atļaujām, licencēm un sertifikātiem
Ieejot jebkurā veikalā un rūpīgi pameklējot, uz sienām var atrast virkni dažādu atļauju, licenču un sertifikātu. Veikalos šo rāmīšos ielikto papīru skaits varētu sasniegt padsmitu, augstskolās bieži vien tie ir vairāki desmiti. Praktiski cilvēki tos apskatās vien tad, kad nav ko darīt.
Jāatzīmē, ka daudzos gadījumos par šo papīru ir jāmaksā - no dažiem latiem līdz pat 50 latiem. Turklāt, parasti tos nesagatavo uzreiz, un uzņēmējiem jābrauc tiem pakaļ speciāli, atkal tērējot gan savu naudu, gan laiku. Pie tam, ja kāda no pozīcijām šajā papīrā ir mainījusies, uzņēmējam atkal ir jābrauc saņemt jauns papīrs un atkal ir jāmaksā.
Ņemot vērā, cik daudz ir dažādu atļauju, licenču un sertifikātu, tas kopumā Latvijas uzņēmējiem veido vērā ņemamu slogu. Taču no šī sloga daudzos gadījumos var ļoti vienkārši atteikties. Dažas attīstītās valstis jau ir atteikušās no daudzo atļauju, licenču un sertifikātu izsniegšanas papīra formā, to aizstājot ar internetā publicētiem sarakstiem.
3. Vienkāršot veidlapas
Ļoti bieži dažādās valsts institūciju veidlapās tiek prasīta informācija, kura vai nu jau ir valsts rīcībā, vai arī tā netiek nekur izmantota. Ja valsts prasītu tikai to informāciju, bez kuras nevar iztikt, dažas veidlapas būtu stipri vienkāršākas, un cilvēki tērētu mazāk laika to aizpildīšanai.
Tas, ko ir svarīgi prasīt veidlapā un ko nav, ir ļoti atkarīgs no katra atsevišķa gadījuma, taču mūsu pieredze liecina, ka vidēji veidlapas varētu samazināt par trešdaļu.
Tāpat ir svarīgi izmaiņu veikšanas gadījumā neprasīt no uzņēmējiem vēlreiz aizpildīt visu veidlapu. Kad, mainot vienu uzvārdu vai adresi, cilvēkam tiek prasīts vēlreiz aizpildīt 5 lapas garo veidlapu, tas neuzlabo valsts institūciju tēlu.
4. Prasīt no cilvēkiem tikai tādus papīrus, bez kuriem nevar iztikt
Parasti kopā ar veidlapām uzņēmējiem prasa iesniegt dažādus pielikums - vai tā ir pases kopija, uzņēmuma reģistrācijas apliecības kopija, informācija par valdes locekļiem, nomas līgums, vai kāds cits dokuments. Dažos gadījumos tiek prasīti atsevišķi pielikumi, dažos - padsmits, taču lielai daļai no tiem ir viena īpašība - valsts institūcijas tos nekur tālāk neizmanto.
Piemēram, bieži pases kopiju prasa, lai identificētu iesniedzēju. Taču to pašu varētu izdarīt vienkārši veidlapas iesniegšanas brīdī, palūdzot uzrādīt pasi vai autovadītāja apliecību.
Starp citu, autovadītāja apliecības neatzīšana par personu apliecinošu dokumentu ir vēl viena valsts sektoram raksturīga parādība. Kāpēc ar autovadītāja apliecību cilvēks bankā var izņemt tūkstošiem latu, bet nevar veikt elementāras darbības valsts institūcijās?
5. Pārvietot publiskās informācijas sniegšanu internetā
Pašreiz, kad uzņēmumam mainās, piemēram, valdes locekļu sastāvs, par to ir jāziņo uzņēmuma reģistram un jāpublicē šī informācija Latvijas Vēstnesī, tam tērējot naudu un laiku.
Mērķis šīs informācijas publicēšanai Latvijas Vēstnesī - publiski sniegt informāciju par izmaiņām. Taču jautājums ir: kāpēc pēc publikācijas Latvijas Vēstnesī praktiski visām citām valsts institūcijām par izmaiņām jāziņo atsevišķi? Atbilde: šī sistēma ar paziņojumiem Latvijas Vēstnesī nestrādā, bet tikai veido nevajadzīgu slogu Latvijas uzņēmējiem.
Tāpēc valstij vai nu jāatceļ šī prasība, pārvietojot informācijas sniegšanu internetā (kas ir krietni lētāks process un ļauj citiem daudz ērtāk atrast vajadzīgo informāciju), vai arī stingri jānosaka, lai ierēdņi katru dienu lasa Latvijas Vēstnesi un paši maina savus reģistrus, netraucējot uzņēmējiem nodarboties ar savu biznesu.
6. Izmantot personu identificēšanai e-banku iespējas
Pirmkārt, valstij ir jāatzīst, ka e-paraksts kā produkts nav populārs. Var ilgi runāt par iemesliem, taču absolūti lielāka daļa no Latvijas uzņēmējiem to neizmanto.
Ņemot vērā, ka daudzos gadījumos tas ir vienīgais veids, kā var elektroniski komunicēt ar valsts sektoru, tas ievērojami kavē interneta izmantošanu komunikācijā ar valsts institūcijām.
Kad produkts nav populārs, jāievieš alternatīvas. Viens no risinājumiem ir sadarbība ar e-bankām. Ieejot e-bankā, cilvēks sevi identificē un līdz ar to pazūd risks, ka tiek sniegta maldinoša informācija. Tas ir ērti, un uzņēmēji to varētu izmantot kā alternatīvu e-parakstam.
Ir virkne gadījumu, kur valstij informācija ir jāpieņem elektroniski pat bez visādiem parakstiem un identificēšanas veidiem. Patlaban reģistrējoties dažādās institūcijās, uzņēmējam prasa uzrādīt savu e-pastu, bet joprojām daudzas institūcijas caur e-pastu nepieņem pat nebūtisku informāciju, kā, piemēram, uzņēmuma darba laika maiņu.
7. Neprasīt uzņēmējam daudzas reizes vienu un to pašu
Šeit par piemēru var minēt “klasiskas” UR un VID izziņas valsts iepirkumos. Un šeit jautājums ne tikai par to, ka no uzņēmējiem atkal un atkal tiek prasīta informācija, kura jau ir valsts rīcībā. Diezgan absurda izskatās situācijas, kad UR izziņa jāsaņem arī organizācijām, par kuru esamību jautājumam it kā nav jābūt (piemēram, valsts augstskolām). Savukārt, pat par viena santīma parādu VID pretendents valsts iepirkumā tiks noraidīts un uzņēmējam ir jātērē neproporcionāli daudz resursu šī “parāda” nomaksai.
Valstij ir jānosaka – ja kāda informācija jau ir valsts rīcībā, tad citas valsts institūcijas to var pieprasīt vēlreiz tikai ārkārtas gadījumos. Nav pieļaujams, ka vājas valsts institūciju savstarpējas komunikācijas dēļ, ir jācieš uzņēmējam.
8. Mainīt maksājumu veikšanas kārtību
Valsts institūcijas Latvijā sniedz daudz dažādu pakalpojumu un iekasē dažādas nodevas. Taču veids, kā cilvēkam ir jāmaksā par šādiem pakalpojumiem, pieklājīgi runājot, ir neērts. Ja kāds uzņēmums iekasētu naudu par saviem pakalpojumiem tā, kā to dara valsts, tad iespējas tā izdzīvošanai droši vien būtu niecīgas.
Patlaban veicot maksājumus par valsts pakalpojumiem vai maksājot nodevas, cilvēkam ir jādodas uz banku stāvēt rindā, papildus jāsamaksā par bankas pakalpojumiem un tad jāskrien atpakaļ ar kvīti. Cita iespēja ir samaksāt internetbankā, bet tad vienalga jādodas uz banku un jādabū zīmogs uz maksājuma izdrukas vai jāsaņem bankas izraksts.
Kā to var ātri un lēti mainīt? Visu šo sistēmu droši vien ātri mainīt nesanāks, bet valsts varētu izdarīt vismaz nelielu soli pretī uzņēmējiem un atcelt internetbanku izdruku apliecināšanu bankās. Iespējams, ka kāds arī mēģinās piekrāpt kādu institūciju, taču absolūti lielākā uzņēmēju daļa diez vai riskēs samazināt savas izmaksas šādā veidā, ja varbūtība vēlāk būt pieķertam ir tuva 100%.
9. Kopīgu inspekciju organizēšana
Patlaban ir virkne institūciju, kas inspicē uzņēmējus. Katrā reizē tas prasa uzņēmēju laiku paskaidrojumu sniegšanai un dokumentu rādīšanai. Bieži dažādām institūcijām ir jāsniedz paskaidrojumi par vienu un to pašu un jārada vieni un tie paši dokumenti. Valsts institūcijām ir jāsadarbojas, lai izstrādātu tādu shēmu, kad caur institūciju sadarbību tiek samazināts kopējais inspekciju skaits un laiks.
10. Aktīvāk izmantot jaunās tehnoloģijas
Par šo jautājumu var runāt ļoti gari, bet šeit ir daži piemēri.
Daudzi cilvēki savstarpējā komunikācijā izmanto Skype, kas ir bezmaksas alternatīva tālruņiem, taču praktiski ne vienai valsts institūcijai uzņēmējs šādā veidā piezvanīt nevarēs un viņam būs jāzvana par maksu.
Tāpat daudzi uzņēmēji nelabprāt izmanto e-pastus komunikācijai ar valsts institūcijām. Runājot ar cilvēkiem, mēs esam secinājuši, ka interneta lietotāju vidū e-pasta izmantošanu komunikācijā ar valsts institūcijām Latvijā kavē tādi faktori, kā e-pasta bezpersoniskums un interaktivitātes trūkums. Iesniedzot veidlapu birojā, ierēdnis vai sekretāre parasti ātri apskatās, vai viss ir pareizi un atbild “paldies”. Savukārt, sūtot e-pastus valsts iestādēm, bieži vien rodas iespaids, ka vēstule nokļūst „bedrē”- pat pieklājīgu apliecinājumu, ka “vēstule ir saņemta”, no valsts institūcijām reti kad var sagaidīt.
Tāpat daudzās iestādēs neko citu kā Microsoft Office atvērt nemāk. Uzņēmējam neizdosies ieekonomēt līdzekļus, instalējot bezmaksas OpenOffice.org programmatūru. Jā uzņēmums ar valsti vēlās komunicēt elektroniski, valsts institūcijas spiež uzņēmējus pirkt Microsoft Office.
Jāmaina attieksme
Bet visi šie priekšlikumi neko daudz nedod, ja nemainīsies attieksme pret uzņēmējiem.
Diemžēl ne visi valsts sektorā strādājošie saprot, ka tieši uzņēmēji ir tie, kas uztur valsts sektoru un caur nodokļiem maksā viņiem algas. Valsts sektorā strādājošiem ir jāsaprot – ja reiz valsts ir izdomājusi kaut ko prasīt no cilvēkiem vai sniegt cilvēkiem dažādus pakalpojumus, tad tas ir vajadzīgs pirmkārt valstij, ne uzņēmējam.
Valstij primāri ir jāpalīdz uzņēmējiem ievērot prasības, nevis jāmeklē iespējas, kur viņus pieķert par prasību neievērošanu.
