Sarežģītās ģeopolitiskās situācijas dēļ atsevišķu politiķu prātos dzimusi ideja par Eiropas enerģētikas savienību, tomēr praksē šī ideja var izrādīties ļoti grūti realizējama.
Lai mazinātu Eiropas atkarību no Krievijas piegādātās gāzes, ar kuru konflikta eskalācijas gadījumā visādi var būt, Francijas un Polijas vadošie politiķi nākuši klajā ar aicinājumu veidot Eiropas enerģētikas savienību. Pirmais ar šo domu Financial Times padalījās Polijas premjers Donalds Tusks, sakot, ka jāveido vienota Eiropas institūcija, kas iepirktu gāzi visām 28 ES bloka dalībvalstīm. Ja vienai vai vairākām ES dalībvalstīm draudētu gāzes piegāžu pārtraukšana, citas tām palīdzētu, izmantojot «solidaritātes mehānismus». Ideja ir skaista un balstās uz ES banku savienības principu, kam būs vienota uzraudzība, kā arī vienots mehānisms un fonds nestabilo institūciju slēgšanai. Turklāt arī enerģētikā ES ietvaros sadarbība jau notiek – tiek kopīgi iepirkts urāns kodolspēkstacijām. Francijas prezidents Fransuā Olands jau paudis šim ierosinājumam savu atbalstu, arī Lielbritānijas enerģētikas ministrs Eds Deivijs nākamajā G7 samita laikā (Krievija, kā zināms, pēc pēdējiem notikumiem Ukrainā no pasaules lielvaru klubiņa ir izslēgta) gatavojas nākt klajā ar saviem priekšlikumiem Eiropas energoneatkarības veicināšanai. Vācijas kanclere Angela Merkele paudusi drīzāk piesardzīgu atbalstu vienotajiem gāzes iepirkumiem, jo Vācijā šis bizness ir privātu uzņēmumu darbības lauciņš. Un ar to tad arī skaistas politiskās runas beidzas.
Tas, kas pašlaik notiek Eiropā, nevedina uz lieku optimismu kopēja enerģētikas tirgus jautājumā. Drīzāk izskatās, ka būs cīņa katram par sevi, pat ja par to skaļi tik drīz nerunās. Uzturēt lielus, monstrozus risinājumus ir dārgi. Un dārgi agrāk vai vēlāk ir neizdevīgi. Visiem! Centralizēti gāzes iepirkumi Eiropā prasītu arī izteikti federālu pieeju, bet par federālismu ievērojama daļa eiropiešu pašlaik nebūt nav sajūsmā, viņi drīzāk gatavi pūst nacionālo ideju ugunskuru. Kas attiecas uz Franciju, jau pagājušā gadsimta naftas krīzes laikā šī valsts izvēlējās izteikti centralizētu problēmu kārtošanas pieeju, savukārt briti iedzīvināja tirgus principu. Attīstoties Ziemeļjūras naftas ieguvei, briti izrādījās vinnētāji un OPEC vara galu galā tika sakauta. Līdz ar to politiski centralizēta gāzes iepirkšana Eiropā varbūt izklausās labi, bet realitātē diez vai strādās.
Politisku lozungu pašlaik ir ļoti daudz – daļa cenšas reklamēt ASV slānekļa gāzi, saskatot šajā energoresursā risinājumu teju visām problēmām. Arī Latvijas premjere Laimdota Straujuma, šonedēļ viesojoties ASV un tiekoties ar ASV Enerģētikas sekretāru Ernestu Monicu, visticamāk, gūs plašu iespaidu par šī energoresursa piedāvātajām iespējām. Citi atkal norāda, ka slānekļa gāzes burbulis ir uzpūsts pārāk liels un ASV it kā piedāvātā alternatīva Krievijas gāzei ir tikai blefs. Valstīs, kur vietējais energoresurss ir ogles, pastiprināti paceļas balsis, ka, neskatoties uz pēdējo gadu Eiropas klimata saudzēšanas politiku, būtu jāatgriežas pie oglēm. Tomēr ogļu potenciāls arī nemaz nav tik liels, jo ar to līdz 2020. gadam Krievijas gāzes patēriņu Eiropā varētu samazināt vien par ceturto daļu, rak-sta Reuters. Latvijā, kur nav ne slānekļa gāzes, ne ogļu, gribētos beidzot redzēt skaidru atbildīgo politiķu nostāju – kādas ir prioritātes un plāni enerģijas nodrošināšanai valstij nākotnē? Vai mēs gribam mazināt atkarību no ārējas ietekmes un dažādot riskus, kas, protams, arī kaut ko maksās? Vai būvēsim sašķidrinātās gāzes termināli kādā no ostām, lai gāzi mums ērti varētu piegādāt ar kuģiem? Vai investēsim šķeldā, kūdrā, atjaunojamos energoresursos un kuros tieši? Ar ko var rēķināties investori? Var jau sapņot par Amerikas gāzi vai milzīgās Dobeles gāzes krātuves attīstību, kurā mums nav savas gāzes, ko iepumpēt, bet varbūt beidzot vienkārši iziet ārā un novērtēt tās iespējas, kas mums jau šodien ir?
