No «vienkāršās tautas» pēršanas ar sociālo iemaksu žagariem ieguvēji varētu būt tādi politiķi, kas saka tikai to, ko sabiedrība grib dzirdēt
Valsts lēmumi uzskatāmi parāda to, ka noris elites attālināšanās no tā saucamās vienkāršās tautas un arī mazā biznesa, bet, neņemot vērā šīs intereses, vēlēšanu rezultāti var nest pārsteigumus. Tā kā aizmetņi šādam nošķirtības procesam vērojami arī pašu mājās, nav lielas vajadzības kārtējo reizi piesaukt ASV prezidenta vēlēšanas un tajās uzvarējušo Donaldu Trampu, kura galvenais ierocis priekšvēlēšanu tribīnē bija izdabāšana plašām tautas masām, «šaujot» pa tautu ar nekad nepiepildāmiem solījumiem. ASV prezidenta vēlēšanas nodemonstrēja, ka Amerikas sabiedrība ir izslāpusi pēc «tiešās līnijas» ar valsts pārvaldi. To, ka arī Latvijā «mazais cilvēks» un arī mazais bizness netiek pietiekami saklausīts, apliecina jezga par mikrouzņēmumu režīma un socnodokļa maksāšanas izmaiņām.
Darbaļaudis, kas varbūt ir noguruši no astoņu stundu darbadienas un šādu «klasiku» ne tikai vairs negrib baudīt, bet sāk uzskatīt pat par zināmu stigmu, ir visai samulsuši par to, ka nešķirojot tiek zākāti par nodokļu optimizētājiem. No mikrouzņēmēju saimes tā arī nav tikuši izvētīti brutālie valsts maka aptīrītāji, tādēļ nodokļu izmaiņu putra gala beigās ievārīta tāda, ka ēdējiem starp zobiem šņirkst akmentiņi. Daļu no tiem, kam mazais bizness ir dzīvesveida sastāvdaļa, varētu glābt šīs kategorijas strādājošo regulējums. Ja vien tas būtu tapis un nebūtu ierindojams Ekonomikas ministrijas neizpildīto mājasdarbu sarakstā. Kurp ved šāda politika, kas, likvidējot vienu risinājumu, citu vietā nesola? Tajā pašā laikā nevar izlikties neredzam, ka trešā daļa strādājošo saņem mazāku algu par minimālo. Tas atklāj problēmas smagumu. Tādējādi katrs trešais strādājošais drīkst neuzturēt pensionārus vai nefinansēt veselības aprūpi tādā mērā, kā to dara, piemēram, skolotāji. Nevar nepieminēt arī tos gadījumus, kad darba devējs darbinieku par mikrouzņēmēju padara piespiedu kārtā, tādējādi atkratoties no pienākuma maksāt nodokļus. Par laimi, Latvijā ir arī tādu uzņēmumu slānis, kas neslēdz mikrouzņēmuma līgumus ar saviem darbiniekiem, jo to vadītāji respektē savus strādājošos un rūpējas par viņu sociālo spilvenu. Diemžēl šie uzņēmumi ir nekonkurētspējīgi vietējā tirgū, jo tiem jāsacenšas ar tādām firmām, kur čum un mudž no mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem.
Sabiedrības pieķeršanās nepieciešamībai saglabāt mikrouzņēmumu režīmu un daļējas slodzes iezīmē arī citu plaisu – tautas neuzticēšanos sociālā atbalsta sistēmai. Tās ir šķēres starp nodokļu maksāšanu un, piemēram, valsts pensijas saņemšanu nākotnē, tāpēc, nerodot sakarīgu risinājumu mazā biznesa režīmam, ķēdītē kā grabošas bundžas ilgstoši līdzi vilksies arī citas problēmas. Perot amatniekus, frizierus, šuvējus un citus mazos uzņēmējus ar sociālo iemaksu žagariem, ieguvumu «sausā atlikuma» var nebūt it nekāda. Varbūt vienīgi populistisku īpatņu pusē, kas tēmē uz deputātu krēsliem.