Lielākā problēma ir tā, ka joprojām neesam iemācījušies šķirot – tiek pieļauta vai nu pilnīga patvaļa, vai arī ieviests totāls aizliegums
Nav šaubu, ka krīzes laikā ieviestais mikrouzņēmuma nodokļa režīms bija īstais risinājums pareizajā brīdī. Pretējā gadījumā ievērojams skaits darbu zaudējušo cilvēku vai nu «sēdētu uz pabalstiem», vai darbotos pelēkajā ekonomikā. Mikrouzņēmuma nodoklis deva iespēju savam biznesam sadūšoties arī tiem, kas līdz tam sevī uzņēmēja garu nebija saskatījuši. Daudzi pamēģināja, daļai izdevās, citiem atkal neizdevās, bet vēl kāds mikrouzņēmuma nodoklī saskatīja shēmošanas iespējas un rezultātā dažs labs uzņēmums apauga ar mikrouz- ņēmumiem kā celms ar suņusēnēm. Skaidrs, ka no tautsaimniecības veselības viedokļa lekni sazēlušo mikro- uzņēmumu dārziņu vajadzēja paravēt, taču šobrīd ravēšana diemžēl līdzinās nolīdzināšanai līdz ar zemi.
Viens no šī absurda teātra elementiem bija to nozaru noteikšana, kurā mikrouzņēmumi turpmāk vairs nevarēs darboties. Jāsaka, ka, salīdzinot ar pirmo, 41 aizliegtās nozares sarakstu, pašreizējais ar 37 nozarēm jau ir neliels uzlabojums. Vismaz no saraksta ir izņemti laukā acīmredzami pārpratumi, piemēram, aizliegums veidot mikrouzņēmumu naftas un gāzes ieguves sektorā, kas, ņemot vērā Latvijas ģeoloģisko struktūru, šeit nav uzskatāma par aktuālu uzņēmējdarbības jomu. Tomēr daži kuriozi «aizliegto nozaru» sarakstā joprojām ir, piemēram, aizliegums nodarboties ar metālu ražošanu mikronodokļa uzņēmuma statusā, kā arī ar apdrošināšanu un pensiju uzkrāšanu, taču vislabākais, ka mikrouzņēmuma nodokļa statuss ir aizliegts valsts pārvaldē un valsts aizsardzībā, obligātajā sociālajā apdrošināšanā, kā arī politisko organizāciju darbībā. Var tikai minēt, kādas bažas likumdevēju ir motivējušas noteikt šādu ierobežojumu, vai tiešām kāda ministrija būtu gatavojusies pāriet mikrouzņēmuma statusā?
Izcils piemērs, kā ierēdņi darbojas ar mikrouzņēmumiem, ir arī nesen valdībā prezentētais Labklājības ministrijas ziņojums. Šajā ministrijas izklāstā uz 23 lapām ir arī daudz noderīgas informācijas par mikrouz- ņēmumu darbības dinamiku vairāku gadu periodā. Tomēr nav saprotams, cik lielu nozīmi kāds ziņojuma gatavotājs ir piešķīris faktam, ka 4753 jeb 44% no mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem ir nodokļu parāds, kas nepārsniedz 10 eiro. Citos spēkā esošos LR normatīvos gan ir teikts, ka par vērā ņemamu nodokļu parādu ir noteikti 150 eiro, bet mikrouzņēmumu kaunināšanai acīmredzot ierēdņiem noder pat 1 eiro centa liels parāds, kas izveidojies grāmatvediskas kļūdas rezultātā. Ir viegli birokrātiskos džungļos pazaudēt sasaisti ar realitāti, tomēr veiksmīgāko ekonomiku piemēri liecina, ka tās balstās uz daudziem maziem un vidējiem uzņēmumiem. Mazie uzņēmumi ir elastīgi arī krīzes brīžos, tāpēc jācer, ka likumdevēji vēl nonāks pie saprātīgām un ilgtspējīgām mazo uzņēmumu nodokļu likmēm, pilnībā nesagraujot daudzu Latvijas iedzīvotāju iztikas pamatus.