Transatlantiskajai tirdzniecības un investīciju partnerībai (TTIP), par kuru sarunas trešo gadu turpina Eiropas Savienība un Amerikas Savienotās Valstis, ir izveidojusies teju vai mītiska aura – nolīgums ir globalizācijas simbols, nozīmē ES norietu un dalībvalstu ekonomiku kropļošanu, TTIP atrisinās visas problēmas un nodrošinās nepieredzētu ekonomisko izaugsmi.

Šādi apgalvojumi nesniedzas tālāk par populistiskiem lozungiem, jo tos ir grūti pamatot ar pārbaudāmiem faktiem. TTIP potenciālā nozīme starptautiskajā tirdzniecībā gan nav apšaubāma – ES un ASV ekonomikas veido 46% no visas pasaules iekšzemes kopprodukta. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka ES un ASV ir līdzīgi domājoši, stratēģiski partneri, kurus vieno kopīgas pamatvērtības. Domājot par TTIP sarunu turpmāko likteni, ir lietderīgi izvērtēt, kas ir sarunās sasniegts līdz šim un kā sarunas varētu noritēt turpmāk.

Sarunas par TTIP nav unikālas nedz ES tirdzniecības politikā, nedz globāli. Eiropas Savienība ir iesaistījusies tirdzniecības nolīgumu sarunās ar partneriem teju visā pasaulē. Piemēram, parakstīšanai sagatavots ES nolīgums ar Kanādu (CETA), turpinās sarunas ar Japānu, Mercosur valstīm, notiek sarunas par nolīguma modernizāciju ar Meksiku, kā arī citiem partneriem Āzijā, Āfrikā, Dienvidamerikā. ES gatavojas uzsākt tirdzniecības sarunas ar Austrāliju un Jaunzēlandi. Arī Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO) turpinās darbs starptautiskās tirdzniecības sistēmas pilnveidošanai. Noslēgumam tuvojas Tirdzniecības veicināšanas nolīguma ratifikācija PTO dalībvalstīs. Šogad paplašināts Informācijas tehnoloģiju nolīgums, samazinot muitas nodokļus precēm, kas veido teju 90% no globālās IT produktu tirdzniecības. Turpinās vairākpusējās sarunas par Pakalpojumu tirdzniecības līgumu un Vides preču nolīgumu. Tikmēr ASV un vienpadsmit citas Klusā okeāna valstis panākušas vienošanos par Klusā okeāna valstu partnerības nolīgumu, lai izveidotu brīvās tirdzniecības zonu, apvienojot turpat 40% pasaules kopprodukta. Pasaulē notiek cīņa par priekšrocībām starptautiskajā tirdzniecībā. Tāpēc arī ES un Latvijas uzdevums ir proaktīvi reaģēt uz tendencēm tirdzniecībā, veidojot modernus, Eiropas ražotājiem un eksportētājiem izdevīgus tirdzniecības nosacījumus. Būtiski ir veidot starptautiskās tirdzniecības jaunos noteikumus atbilstoši Eiropas interesēm un vērtībām.

ES un ASV tirdzniecības līguma caurkrišanas sekas būs tālejošākas par ekonomiku un vājinās transatlantisko partnerību

Līdz ar britu arhi-eiroskeptiķa Naidžela Farāža pieslēgšanos Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņai ASV pašlaik izskatās, ka politiskais populisms kļūst par vienīgo eksporta preci, kas tiek tirgota pāri Atlantijai bez kādiem tarifiem. Līdz ar to arī protekcionisms un antiglobālisms, ko pārstāv abi džentlmeņi un viņu populistiskie kolēģi vairākās Eiropas valstīs, kļūst par tādu kā jauno globālismu transatlantiskajā telpā.

To var saukt par paradoksu vai absurdu, bet ir skaidrs, ka šis populisma iedarbinātais process draud izvērsties par pretmetu tām transatlantiskajām attiecībām, kuras ar šādu vārdu pazīstam kopš Otrā pasaules kara beigām. Latvijai šīs attiecības ir dzīvīgi svarīgas, jo mūsu interesēs nav Amerikas un Eiropas valstu ieraušanās pašām sevī.

Mēdz teikt, ka cilvēks ir tas, ko viņš ēd. ASV līderis par eiropieti uzēsties, izskatās, negrib

ASV jaunā prezidenta inaugurācijas balles proviantā nebija ne letiņu skābēto kāpostiņu, ne leišu pildītā cūkas kuņģa un droši vien pat ne beļģu miestiņa (varētu pastrīdēties par Briseles kāpostu piederību kādai nācijai, ņemot vērā, ka tie minēti oficiālajā inaugurācijas maltītes ēdienkartē), nebija arī francūžu varžu ķepiņu vai vācu pipardesiņu. No Eiropas pāri okeānam raugoties, Trampa triumfa galds nepārprotami bija klāts defektīvi, jo no vecā kontinenta labumiem tur nebija ne smakas. Donalds Tramps pat nedabūja satauķēt pirkstus ar mūsu šprotēm. Nedabūja, jo negribēja. Vēl trakāk – pirms pāris mēnešiem viņš sociālajos tīklos demonstrēja savu amerikāņa smaidu privātajā lidmašīnā, ar sudraba galda piederumiem knakstoties ap bezformīgu kotleti, kas izķeksēta no blakus stāvošā Kentucky Fried Chicken plastmasas spaiņa, kas turklāt uzstutēts uz laikrakstu čupiņas, tādējādi uzskatāmi demonstrējot ne tikai lojalitāti Amerikas ātrās ēdināšanas un dzīvošanas kultūrai, bet arī norādot uz žurnālistikas vietu pasaules ietekmīgākās valsts līdera vērtību skalā. Internetā atrodamā inaugurācijas lenča ēdienkarte liecina, ka galdi lūzuši no aizokeāna labumiem (no mūsu puses raugoties), sākot ar Amerikas zemes briedinātiem zemesriekstiem un beidzot ar vietējiem Virdžīnijas gaļas lopu sulīgākajiem gabaliem.

Atkāpjoties no transatlantisko attiecību seriāla, der paklausīties, ar kādām domām aizokeāna vēju pieņemšanos spēkā sagaida mūsu lauksaimnieki

Brīvās tirdzniecības līgumus gan ar Ameriku, gan Kanādu Eiropai rokas parakstīt te niez, te neniez. Šajā procesā bieži tās ir Eiropas Savienības iekšējās problēmas un nesaskaņas, kas pa laikam iztecina tinti uz līgumu projektiem gan attiecībā uz Transatlantiskās tirdzniecības līguma un investīciju partnerības (TTIP), gan Visaptverošā ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu (CETA) parakstīšanu. Lielu daļu spekulāciju par abiem līgumiem rada necenšanās līgumu jēgu skaidrot saprotamā valodā. Turklāt augsne dažādu pieņēmumu plūdiem bijusi sevišķi pateicīga – gan Brexit zemestrīce britu salās, gan ASV prezidenta priekšvēlēšanu populisma orģijas. Sviesta rozīti šai saldi sāļajai kūkai uzlika beļģi, reģionu parlamentiem bloķējot CETA, tādējādi sasienot rokas Beļģijas valdībai tās centienos atbalstīt līguma parakstīšanu. CETA savā ziņā ir sētas vārtiņi, pa kuriem ienākot, būtu lielākas iespējas atdarīt arī TTIP smagnējās durvis. Ekonomisti gaida to mirkli, kamēr vides organizācijas šo durvju eņģu čīkstēšanu dzird ļaunākajos murgos.

Brīvajā tirgū notiek arī atbildīgas rīcībpolitikas aprite, tāpēc tirgu bremzēt ir bīstami un tuvredzīgi

Globalizācijas pretinieki ir atraduši peramo zēnu – brīvo tirgu, uz ko izgāzt dažādi motivēto vilšanos. Tāpēc ir arī protesti pret brīvās tirdzniecības līgumiem (BTL), no kuriem CETA jeb ES līgums ar Kanādu gandrīz nenotika, bet ES-ASV līgums jeb TTIP acīmredzot ir «uzlikts uz ledus». Un viņpus Atlantijas elektorāta noskaņojuma dēļ abi prezidenta amata pretendenti ir atšķirīgā pakāpē, tomēr negatīvi noskaņoti pret pašreizējās administrācijas pavērsienu uz Āziju, kā iemiesojums ir BTL ar Klusā okeāna zemēm jeb TPP.

Šī situācija vismaz divu iemeslu dēļ ir paradoksāla. Pirmkārt, «antiglobālisti» uz saviem pasākumiem braukā kā tādi majakovski – pāri robežām ar paceltu galvu bez vīzām vai ar salīdzinoši elementārām ceļošanas procedūrām un ar lētajām aviosabiedrībām, kas ir globalizācijas tiešākais auglis. Viņi saziņā lieto Ķīnā ražotas Amerikas viedierīces ar Korejas, Vācijas un vēl sazin kādas izcelsmes sastāvdaļām un ģērbjas džinsās no Bangladešā austas Pakistānas kokvilnas, kas šūta Turcijā vai Brazīlijā. Par vidējā «antiglobālista» patēriņa paradumiem, lai cik apspēlēts arī nebūtu «antipatēriņš», jau vispār nerunāsim.

Latvijas lielākā uzņēmēju biedrība Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) un Amerikas Tirdzniecības palāta Latvijā trešdien, 9.martā, parakstīja sadarbības līgumu, lai veicinātu Latvijas un Amerikas uzņēmējdarbību, kā arī eksporta un investīciju pieaugumu, informē LTRK.

Preses brīfingā piedalījās ASV vēstnieces vietniece Šārona Hadsone-Dīna (Sharon Hudson-Dean), LTRK prezidents Aigars Rostovskis un Amerikas Tirdzniecības palātas Latvijā prezidents un valdes priekšsēdētājs Arnis Kākulis.

ASV ir devītais lielākais investors Latvijā ar vairāk nekā 312 miljonu eiro uzņēmumu pamatkapitālā uzkrātām ārvalstu tiešajām investīcijām, bet Latvijas tiešās investīcijas ASV, lai gan nelielas, ir ar tendenci strauji palielināties. 2014.gadā tās bija 2,8 miljoni eiro, bet jau 2015.gada pirmajos deviņos mēnešos tās sasniegušas 10,8 miljoni eiro, palielinoties gandrīz par četrām reizēm, liecina EM dati par 2015.gada pirmajiem 9 mēnešiem.

2012. gadā dibinātā autolīzinga kompānijas Mogo, kas īsā laikā pārtapa multinacionālā un globālā uzņēmumā Eleving Group, veiksmes stāsts ir gan biznesa idejā, gan finanšu piesaistē, kur dominējošā loma ir obligāciju finansējumam.

Par uzņēmuma attīstību un izmantotajiem finanšu instrumentiem desmitgades garumā līdz 150 miljonus vērtai obligāciju emisijai un tās refinansēšanai Dienas Biznesam stāsta uzņēmuma finanšu direktors Māris Kreics. Materiāls tapis sadarbībā ar vietējā kapitāla banku - Signet Bank, aktīvāko kapitāla tirgus konsultantu Latvijā.

Eleving Group pirmsākumos bija Mogo Finance. Pastāstiet, lūdzu, īsi par uzņēmuma vēsturi un attīstību kopš tā dibināšanas! Kā izveidojās grupa, un kas tam pamatā?

Eleving Group aizsākumi ir meklējami 2012. gadā, kad tolaik ar Mogo Finance zīmolu uzsākām lietotu automašīnu finansēšanu Latvijā. Jaunā biznesa pamata ideja bija pavisam vienkārša – sniegt iespēju cilvēkiem iegādāties 9-10 gadus vecas automašīnas, proti, tādas, kuras vidējais patērētājs reāli var atļauties. Pirms vairāk nekā desmit gadiem tradicionālās bankas īsti nerāvās šādas kategorijas automašīnas finansēt, tādēļ mēs redzējām brīvu nišu, kuru ar savu produktu varētu nosegt. Pats biznesa modelis nav nekāda inovācija, jo līzings un atgriezeniskais līzings ir labi pazīstami kreditēšanas produkti jau izsenis. Inovācijas drīzāk bija šī produkta piedāvājumā, kas nozīmēja, ka spējām izteikt piedāvājumu jebkuram klientam, kurš pie mums ierodas atbilstoši viņa maksātspējai un vajadzībām. Tāpat inovatīva pieeja bija riska novērtēšanas metodē, kur jau tobrīd izmantojām mašīnmācīšanos un ar to saistītos algoritmus datu apstrādei.

Nodokļu politika ir jāmaina sinhroni ar kaimiņvalstīm

«Akcīzes nodokli palielināt drīkst tikai sinhroni ar kaimiņvalstīm, ar ko es šajā gadījumā domāju Lietuvu un Poliju. Latvija savas pozīcijas starpvalstu konkurencē aizstāv vāji. Mēs savā rīcībā esam pārāk pielaidīgi, ko savukārt izmanto kaimiņvalstis,» tā intervijā Dienas Biznesam, komentējot valdības un Saeimas lemto – no nākamā gada palielināt akcīzes nodokli degvielai, saka Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas (LDTA) prezidents Ojārs Karčevskis.

Ko degvielas tirgotājiem nozīmē lēmums no nākamā gada palielināt akcīzes nodokli degvielai?

Akcīzes nodokļa paaugstināšanas rezultātā mēs zaudēsim tranzīta klientus un pierobežas klientus, kuri dosies uzpildīties uz tuvāko degvielas uzpildes staciju (DUS) Lietuvā, kur cenas būs daudz pievilcīgākas. Valūta mums ir viena, līdz ar to nav nekādu norēķinu problēmu, tāpat arī nav robežkontroles. Mūsu pozīcijas starpvalstu interešu aizstāvībā ir vājas. Katram no mums – valsts, pašvaldību un pilsoņu līmenī, ir jāmaina attieksme pret pasaulē notiekošajiem procesiem.

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Latvija saskaras ar būtisku globālās ārējās vides nenoteiktību. Ir daudz dažādu faktoru, kas to veicina: plaisas pasaules kārtībā, kāda tā bija izveidojusies pēc aukstā kara, straujas klimata un tehnoloģiju pārmaiņas, pastāvīga urbanizācija un ekonomiskās aktivitātes ģeogrāfiskā koncentrācija, demogrāfiskās pārmaiņas un populisms.

Tie ir tikai daži no galvenajiem faktoriem, tāpēc grūti noformulēt nākotnē gaidāmo pārmaiņu bāzes scenāriju. Tomēr ārējo vidi veido un arī turpmāk veidos vairākas ilgāka termiņa tendences, kas politikas veidotājiem ļauj izdarīt svarīgus secinājumus. Šī raksta mērķis ir aplūkot atsevišķas globālās tendences, kuras varētu ietekmēt Latviju, un piedāvāt atbilstošus politikas pasākumus, ko nenāksies nožēlot.

Attīstīto valstu vidusslāņa negatīvais viedoklis par globalizāciju

Pēdējā Eiropas un ASV vēlēšanu ciklā kandidāti ar nacionālistisku noskaņojumu un negatīvu viedokli par globalizāciju guva nozīmīgu sabiedrības atbalstu vai pat tika ievēlēti amatā. Visspilgtākais piemērs ir Donalda Dž. Trampa (Donald J. Trump) ievēlēšana ASV prezidenta amatā, sabiedrībai atbalstot viņa aicinājumu īstenot nacionālistiskāku ekonomisko politiku un solījumu pārskatīt svarīgāko ASV parakstīto tirdzniecības līgumu nosacījumus. Trampa administrācija jau izstājusies no Klusā okeāna reģiona partnerības (TPP), apturējusi sarunas par Transatlantisko tirdzniecības un investīciju partnerību (TTIP) ar Eiropas Savienību (ES), kā arī pārskata Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības nolīguma (NAFTA) noteikumus.

Pašlaik pilnā sparā norit nākamā gada budžeta sagatavošanas process. Līdz budžeta projekta iesniegšanai Saeimā 14. oktobrī vēl ir laiks piestrādāt pie detaļām un novērst nepilnības, bet valsts finanšu plānošanā ir novērojamas vairākas pozitīvas iezīmes.

Pirmkārt, minama vēl pērn uzsāktā un šā gada pavasarī veiktā budžeta izdevumu pārskatīšana. Pirms ķerties pie jauna finansējuma meklēšanas un dalīšanas – tika veikta esošā jeb bāzes finansējuma izlietojuma efektivitātes analīze, rodot līdzekļus aktuālāku valsts vajadzību finansēšanai. Latvijas Banka jau vairākkārt norādījusi uz šādu nepieciešamību, un pozitīvi, ka t. s. bāzes izdevumu izvērtēšana beidzot ir aizsākta, turklāt iedibinot to kā pastāvīgu budžeta veidošanas procedūru.

Vajadzību pārskatīšana ir arī labs precedents tam, ka par gadskārtējo budžetu sākam domāt laikus. Meklējumi pēc ielāpiem, ar ko aizlāpīt iepriekš sazīmētās vajadzības, nenovēršami noved pie neilgtspējīgu lēmumu pieņemšanas. Prātīgs saimnieks vajadzības ierobežo pieejamo līdzekļu ietvaros, nepieciešamības gadījumā, atsakoties no mazāk degošiem tēriņiem. Esošo izdevumu pārskatīšana parādīja, ka šāda pieeja var nest augļus un liels uzsvars liekams uz šīs procedūras iestrādāšanos un uzlabošanos. Jo tomēr diez vai atrastie ~60 milj. eiro, kas ir mazāk nekā 1% no budžeta, ir maksimālā summa, ko varētu atrast visās gadu gaitā uzkrātajās izdevumu pozīcijās. Darbs šajā virzienā jāturpina!

Teroristu izsekošanā un ķeršanā gūtās prasmes noder arī biznesa drošībai un banku regulējumu ievērošanai

Nerezidentu apkalpošana ir un paliks svarīga Latvijas banku biznesa niša, kas nosaka nepieciešamību pēc augstākajiem naudas atmazgāšanas novēršanas un terorisma finansēšanas novēršanas standartiem šai sektorā. Nesen šim uzdevumam Latvijā ir piesaistīts ASV bijušais superspiegs Džozefs Kofers Bleks (Joseph Cofer Black), kas ir ievērojams ar savu svarīgo lomu bēdīgi slavenā terorista Karlosa Šakāļa notveršanā. Viņš arī vadīja CIP Pretterorisma centru pēc 1998. gadā izsludinātā «kara pret al Qaeda». Šogad novembrī Dž. K. Bleks tika ievēlēts par Baltic International Bank (BIB) padomes locekli.

ASV izsludinātie metālu ievedmuitas tarifi, pat ja Eiropas Savienība šobrīd vēl bauda izņēmuma stāvokli, ir uzbrukums brīvajai tirdzniecībai un pēc būtības tirdzniecības kara priekšvēstnesis, par ko vismaz Eiropā neviens bez drebuļiem negrib domāt.

ASV ievedmuitas tarifus izsuldināja it kā nacionālās drošības vārdā, taču faktiskā situācija ir tāda, ka pasaulē jau labu laiku ir tērauda pārprodukcija. Pirms diviem gadiem G20 samitā pasaules varenie plānoja attiecīgas darba grupas izveidi, lai tērauda pārprodukcijas problēmu risinātu, bet iznākums tai bijis, acīmredzot, līdzīgs kā ar daudzām darba grupām Latvijā, proti, bez taustāma rezultāta.

ASV noteiktie ievedmuitas tarifi pirmām kārtām bijuši mērķēti pret Ķīnu, kuras dempinga cenas un pārprodukcija īpaši negatīvi ietekmējušas kopējo tirgu. Tiesa, pavēršoties tagad šīm tērauda plūsmām pret Eiropu, šejienes metālu ražotājiem arī situācija neuzlabojas. Nevar arī aizmirst, ka ķīnieši savulaik masīvi finansējuši ASV deficītu, uzpērkot ASV valsts parādzīmes. Ja nu ķīnieši sadusmotos un nolemtu atbildēt ar pretreakciju, šīs parādzīmes iemetot tirgū, pasaules ekonomika nonāktu vēl nebijušās turbulencēs un visai nopietnās problēmās.

Eiropas Komisija (EK) otrdien piekāpusies Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm un atteikusies no paātrinātās ES un Kanādas brīvās tirdzniecības līguma apstiprināšanas procedūras, nododot to ratificēšanai nacionālajiem parlamentiem.

Sākotnējā vienošanās tika panākta jau 2013.gada oktobrī, un tolaik EK to nosauca par "vēsturisku sasniegumu transatlantiskajai ekonomikai" un par atspēriena punktu brīvās tirdzniecības līguma slēgšanai ar ASV.

Plānots, ka ES un Kanāda līgumu parakstīs oktobrī, kad tā galīgo tekstu būs apstiprinājušas abas puses. Sākotnēji EK uzstāja, ka līgums, kas pazīstams kā CETA, jāratificē tikai Eiropas Parlamentā, bet no dalībvalstu puses pietiek vienīgi ar apstiprinājumu ministru līmenī.

Ar šo nostāju dalībvalstu līderus EK prezidents Žans Klods Junkers iepazīstināja pagājušajā nedēļā.

Taču daudzu dalībvalstu valdības, saskaroties ar pieaugošu sabiedrības pretestību gan CETA, gan jo īpaši brīvās tirdzniecības līgumam ar ASV (TTIP), paudušas viedokli, ka līgums jāapstiprina arī to nacionālajos parlamentos.

Pagājušā nedēļā biedrības Zemnieku saeima valdes locekle un KS Mūsmāju dārzeņi priekšsēdētāja Edīte Strazdiņa Briselē piedalījās COPA-COGECA un Eiropas Komisijas darba grupā: Starptautiskie aspekti lauksaimniecībā, kur tika diskutēts par Eiropas Savienības un ārējiem tirdzniecības līgumiem līdz 2025.gadam.

Šobrīd Eiropas Savienība ir noslēgusi sadarbības līgumu ar Kanādu (CETA), Vjetnamu un sarunu procesā ir līgums ar ASV (TTIP), Taizemi, Filipīnām, Indonēziju. Saistībā ar Kanādas un ASV līgumiem, tiek prognozēts papildus pieprasījums piena pārstrādes produktiem un cūkgaļai, līdz ar to arī cenu kāpums. Tomēr, pēc ekspertu atzinuma, ievērojams cenu samazinājums tiek prognozēts liellopu gaļai, tāpat risks ir arī putnu un aitu gaļai, augļiem un rapša sēklām.

E. Strazdiņa skaidro: «Kas attiecas uz situāciju Latvijā, diezgan smaga ietekme tiek paredzēta gaļas liellopu audzētājiem, savukārt piena lopkopībā ir pienācis laiks uzelpot, ar nosacījumu, ja piens kā izejviela netiek eksportēts, bet uz vietas tiek radīts produkts ar pievienoto vērtību. Noklausoties ekspertu kopsavilkumu par turpmāko situāciju lauksaimniecībā, un zinot, ka daudzi zemnieki piena krīzes laikā pārorientējās uz liellopu audzēšanu, kolēģis no Lietuvas piecēlās un lūdza Eiropas Komisijas pārstāvjus uzrakstīt oficiālu vēstuli zemniekiem Lietuvā ar ziņojumu: «Atvainojiet, tā nu ir sanācis, ka jums nav nākotnes, nav izdzīvošanas iespējas.»»

Lai kādas izmaiņas arī notiktu Baltajā namā, divpusējai ekonomiskajai sadarbībai ar Eiropu tās īstermiņā neko labu nesola, otrdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Tikko kā esam izskalojuši kodīgas ziepes no acīm pēc ES un Kanādas brīvās tirdzniecības līguma (BTL) ziepju operas pēdējā cēliena ar nosaukumu «Valonija pret visiem», tā dienaskārtībā līdz ar ASV prezidenta vēlēšanām šodien atgriežas transatlantiskais BTL jeb TTIP, kas jebkurā scenārijā būs šausmu filma. Pēc elektorāta pieprasījuma iespējamo scenāriju autori galējai izvēlei ir iesnieguši divus nākamo četru gadu ASV ekonomiskās politikas scenārijus.

Donalda Trampa variants ir pēc «Kapeņu stāstiņu» motīviem – arī dzīvie BTL mirst, ASV starptautiskajā tirdzniecībā iestājas veļu laiks, kurā ekonomiskā rosība gan turpināsies, bet ar pagātnes rēgiem blakus katram darījumam par to, «kā bija, kad bija». Hilarijas Klintones starptautiskās tirdzniecības scenārijs savukārt ir pamatīgi aizguvis no «Frankenšteina». Tajā jau topošie BTL dienas gaismu neierauga, attiecības ar Eiropas un Klusā okeāna partneriem tiek sadiegtas no vecajām sastāvdaļām un tās kustina elektrificējošā apziņa, ka varēja būt vēl sliktāk.

2016. gads apliecina, ka tik rāmi un mierīgi kā iepriekšējos gados dzīve vairs nerit, sava nākotne ir jāizcīna tiklab globāli, kā šeit uz vietas – Latvijā

Gads ir praktiski beidzies, un ir laiks savilkt bilanci. Raugoties lokāli, viena no lielākajām nejēdzībām, ko valdošā koalīcija izstrādāja šā gada pēdējā brīdī, bija nesaprotamā raustīšanās ar mikrouzņēmuma nodokli un obligātajām sociālajām iemaksām, tādējādi sējot pilnīgi nepamatotu nemieru gana lielā daļā Latvijas iedzīvotāju. Arī pastāsti par to, ka šogad beidzot tiks pilnvērtīgi iedarbinātas ES fondu programmas, izrādījās tukšas pasakas – vilcināšanās turpinājās. Toties šis gads iezīmējās ar jaunām, nebijušām normām, kas, iespējams, ievada vēl lielāku nodokļu revolūciju nākamajos gados Latvijā. Žagari ir nopelnīti arī par Junkera plāna neizmantošanu savā labā – tas joprojām mums ir kā mednis kokā, kurš kļūst arvien treknāks, diemžēl – ne Latvijai. Nav vērts izskaistināt situāciju un par šo visu pirmssvētku laikā nerunāt, jo īpaši tāpēc, ka arī ārējie apstākļi gādā par gana lieliem izaicinājumiem un pieaugošu nedrošības sajūtu.

Lai gan ar nodokļu sistēmas reformām nevarēs izpatikt visiem, to īstenošanas pamata jēgai jāpaliek sākotnējai – lai virzītu tautsaimniecību, nevis raustītu

Nopietni mainot nodokļu politiku, jāgūst pārliecība, ka pirms griešanas (vai klāt likšanas) ir septiņas reizes nomērīts, lai neiebrauktu auzās, jo rūgta pieredze nupat jau ir izgaršota – jandāliņš ar sociālo nodokli pagājušā gada nogalē. Ar nodokļu maksātājiem saskaņota rīcība, un ne tikai fiskāli, bet arī pret valsts kopējo ekonomikas asinsriti atbildīgi lēmumi, veicot nodokļu reformas, apslāpētu līdzšinējo nodokļu politikas nervozumu, kura allaž izpelnās lamas par mūžīgu nekonsekvenci un turēšanu neziņā par to, kas nodokļu jautājumos sagaida rīt. Gūstot pārliecību par lēmumu pareizību, topošajai stratēģijai vajadzētu nodrošināt arī nodokļu politikas neaizskaramību vismaz dažus turpmākos gadus.

Augstākā tiesa atstājusi negrozītu apgabaltiesas spriedumu lietā par akumulatoru pārstrādes rūpnīcas izveidi Kalnciemā, vienlaikus norādot, ka lietā pārsūdzētais iestādes lēmums nedod galīgu atļauju darbības īstenošanai.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 7.maijā atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada 21.decembra spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicēju – Kalnciema pagasta iedzīvotāju – pieteikums par Jelgavas novada domes 2015.gada 28.janvāra lēmuma atcelšanu. Ar šo lēmumu akceptēta trešās personas SIA EcoLead paredzētā darbība – nolietotu svina akumulatoru pārstrādes rūpnīcas izveide – Jelgavas novadā, Kalnciema pagastā, Kalnciemā, Jelgavas ielā 21.

Augstākā tiesa skaidro, ka paredzētās darbības akcepts ir lēmums, ar kuru konceptuāli tiek atbalstīta konkrētās darbības īstenošana tam paredzētajā vietā. Augstākā tiesa norāda, ka vienlaikus šis lēmums ir nošķirams no paredzētās darbības īstenošanas procesā turpmāk pieņemamiem lēmumiem. Lēmums par paredzētās darbības akceptu pats par sevi nedod galīgu atļauju veikt ierosināto darbību. Uzsākot paredzētās darbības īstenošanu, tās ierosinātājam jebkurā gadījumā ir jāievēro normatīvo aktu prasības gan būvniecības uzsākšanai, gan piesārņojošās darbības veikšanas uzsākšanai. Konkrētajā gadījumā SIA EcoLead, lai tā varētu īstenot paredzēto darbību, vēl nepieciešams saņemt būvatļauju un atļauju piesārņojošas darbības veikšanai. Savukārt šo procesu ietvaros tiks izvirzīti patstāvīgi nosacījumi gan būvniecības, gan piesārņojošās darbības veikšanai, un arī šajos procesos sabiedrībai ir tiesības līdzdarboties.

Elizabete Rubene ar Inetu Vozkovu ir radījušas produktu, kas novērš abu un citu «galvassāpes» – Dogsbox ziedes atvieglo dzīvi gan suņiem, gan to saimniekiem.

Ideja radīt ziedes suņiem Elizabetei Rubenei ar kolēģi radās pirms 3–4 gadiem. Pirmos gadus tika izstrādātas idejas un gatavots darbības plāns, bet SIA Dogsbox reģistrēta 2017. gada pavasarī. Savukārt pirmais produkts veikalu plauktos nonāca pēc gada – 2018. gada pavasarī.

Studējot biznesa vadību Vidzemes Augstskolā, abas spriedušas, ka vēlas sākt kaut ko savu, turklāt kaut ko, kas būtu saistīts ar abu hobiju – suņiem. Mārketinga studiju kursā meitenēm bija jāizdomā sava biznesa ideja un tā jāattīsta domu līmenī, taču jau ar vizualizāciju un konkrētu sapratni par to, kā tā varētu realizēties. Šī uzdevuma rosinātas, abas vēl vairāk sākušas domāt par to, ko vēlētos darīt un radīt turpmāk. Idejas bijušas dažādas, bet meitenēm bija skaidrs, ka labākais, ko varētu darīt, būtu radīt ko tādu, kas atrisinātu kādu problēmu, atvieglotu ikdienu. Lai saprastu, kādu problēmu vēlas atrisināt, abas sākušas pētīt savas ierastās gaitas un lietas, kas sagādā «galvassāpes», līdz apstājušās pie suņu kopšanas līdzekļiem.

VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) īstenotajā kultūras un radošo industriju atbalsta centra "TabFab", Miera ielā 58a, Rīgā, radošo industriju biznesa inkubatora ēkas pamatos 14.februārī ievietota laika kapsula ar vēstījumiem nākotnei, informē VNĪ valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs.

"Līdz ar kapsulas ievietošanu tiek sperts ļoti nozīmīgs simbolisks solis, lai nākamgad pēc Filmu skolas korpusa celtniecības pabeigšanas Latvijas Kultūras akadēmijas Audiovizuālās mākslas studenti varētu uzsākt mācības brīnišķīgās mūsdienu prasībām atbilstošās telpās bijušajā Tabakas fabrikā," atklāj Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas vadītājs Jānis Putniņš.

“Šis ir viens no trim ar kultūras nozari saistītajiem projektiem, kuru ietvarā mums ir iespēja atjaunot vidi degradētas teritorijas, iedvest tajās jaunu elpu un atgriezt tās pilsētas viesiem un iedzīvotājiem,” norāda VNĪ valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs.

“Šobrīd notiek Latvijas Kultūras akadēmijas kvartāla attīstības 1.posms. Lai realizētu ilgus gadus auklētos plānus par pilnvērtīgu LKA pārcelšanos uz Miera ielu, būs nepieciešami vēl nopietns sagatavošanās darbs. Mēs, NRJA, pievienojam kapsulai 2 eiro monētu kā simbolisku nepieciešamu sastāvdaļu, lai labie nodomi varētu realizēties,” atklāj NRJA dibinātājs Uldis Lukševics.

Pats jau sen nodarbojos ar vizuālo komunikāciju, ar reklāmu un dizainu. Vienā brīdī sapratu, ka ir cilvēki, kas pasauli redz citādāk. Tie ir neredzīgie vai stipri vājredzīgi cilvēki – stāsta sociālā uzņēmuma BlindArt dibinātājs Andrs Hermanis.

Sāku apzināt, kāda vispār ir situācija Latvijā, nonācu līdz Strazdumuižai Juglā. Tā aptuveni pirms desmit gadiem dzima ideja par sociāli atbildīgu projektu, no kura izauga arī uzņēmums BlindArt.

Sapratām, ka neredzīgajiem un vājredzīgajiem īsti nav iespēju sevi pierādīt vai nodarbināt sevi. Emocionāli šiem cilvēkiem noteikti svarīgāka ir pati darbošanās, un tas, ka var nonākt līdz taustāmam produktam.

Ir ļoti labi, ja ir labdarība. Bet mēs gribējām tam visam dot pievienoto vērtību, to izdarīt gudrāk. Tā no sociālās atbildības projekta izauga arī bizness. Esam radījuši platformu un iespēju viņiem pašiem realizēties tirgū. Gribam sabiedrībai parādīt, ka šie cilvēki ir talantīgi, ka viņi ir spējīgi radīt kvalitatīvas lietas. Katram ir jāpelna, un kāpēc gan nedot arī viņiem to iespēju? Uzskatu, ka tas taisnākais ceļš bieži vien nav tas izdevīgākais. Šad tad ir vērts izmest kaut kādu līkumu ārpus savas komforta zonas, jo tā var nonākt līdz pavisam citai iespēju ainavai.

2019. gada 2. ceturksnī, salīdzinot ar 2018. gada 2. ceturksni, iekšzemes kopprodukta (IKP) apjoms pēc sezonāli un kalendāri neizlīdzinātiem datiem ir palielinājies par 2,1 %, liecina Centrālās statistikas pārvaldes ātrais novērtējums.

IKP kāpumu galvenokārt ietekmēja apjoma pieaugums pakalpojumu nozarēs, tajā skaitā mazumtirdzniecībā par 2,5 %.

Salīdzinot ar 2019. gada 1. ceturksni pēc sezonāli un kalendāri izlīdzinātiem datiem, IKP palielinājies par 0,8 %.

«Tas ir vājākais sniegums gandrīz divu gadu laikā un prognozētāju gaidu diapazona lejasdaļā,» IKP pieaugumu par 2,1% komentē Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš.

«Īpaši vājš sniegums ir preču sektoros. Enerģētikā ir kritums, ko izskaidro laika apstākļi, taču arī apstrādes rūpniecības kāpums ir gandrīz apstājies,» viņš norāda.

«Tā kā mājokļu un kreditēšanas cikls Latvijā ir atpalicis no kaimiņvalstīm, bet šobrīd virzās augšup, varēja gaidīt, ka šogad Latvijas ekonomika būs straujāk augošā Baltijā, bet šobrīd ir skaidrs, ka notiek pretējais. Lai arī kaimiņu panākumi var radīt skaudību, no makroekonomiskā skatupunkta esam ieinteresēti, lai viņiem klājas labi. Latvieši un lietuvieši ne tikai ir brāļi, bet arī ļoti daudz tirgojas. Baltijas valstis arī kopā ir ļoti maza ekonomika uz pasaules fona, taču tās viena otru «silda» ar ļoti ciešajām tirdzniecības saitēm. Lietuva ir vien divtūkstošā daļa pasaules ekonomikas, bet ir Latvijas lielākais preču eksporta tirgus. Varētu vēlēties, ka kaimiņvalsti izvēlējušies Rietumeiropas ražotāji būtu būvējuši rūpnīcas Latvijā, taču labāk, lai viņi to dara Lietuvā, nevis Polijā. Lietuvas IKP pieaugums 2.ceturksnī bija gandrīz divreiz straujāks jeb 4,1%.

Valdība tuvredzīgi atteikusies no medicīnas pakalpojumu eksporta attīstības stimulēšanas, neļaujot tautsaimniecībā ieplūst ārzemju pacientu naudai un pie viena vieglu roku atsakoties no labas iespējas noturēt medicīnas personālu Latvijā

Manā fokusā primāri ir atrisināt Latvijas pacientu problēmas, bet ārvalstu pacients nenoliedzami ir iespēja iegūt naudu. Tā, stājoties amatā, DB sacīja veselības ministre Anda Čakša (15.06.2016. DB). Nupat valsts no šīs peļņas iespējas tomēr ir atteikusies, nevis uzlabojot pāris gadus tapināto regulējumu, bet gan to norokot un vēl zemi piemīdot. Tas noticis, nespējot vai nevēloties saskatīt to, ka daļu vietējo pacientu problēmu varētu palīdzēt risināt tieši ārvalstu pacienti. Var manīt, ka te, iespējams, ir patraucējusi valsts un privātās medicīnas mačošanās, bet cietējs beigās būs arī mūsu pašu pacients.

Iedarbinot medicīnas tūrismu pienācīgā līmenī, tas blakus ekonomiskajiem ieguvumiem dotu iespēju Latvijā noturēt tos mediķus un medicīnas personālu, kas pašlaik nereti studē ar vienu vienīgu mērķi – par valsts naudu iegūt laba līmeņa augstāko medicīnisko izglītību Latvijā un, izraujot no rektora rokām diplomu, steigties krāmēt koferus ceļam uz Vācijas vai citu valstu klīnikām, kur mūsu jaunos (un arī vecos) speciālistus sagaida atplestām rokām un salīdzinoši dāsnu atalgojumu. Ja tādu spētu maksāt mūsu klīnikas un turklāt nodrošinātu skaitliski nozīmīgu pieprasījumu pēc speciālistiem, šī akūtā veselības sistēmas kaite samazinātos ievērojami. Argumenti, ka ārzemnieku apkalpošana nosūktu visus speciālistus, nestrādā, jo, pirmkārt, tad vismaz viņi paliktu savā zemē un, otrkārt, kāpēc ārvalstu pacientus nevarētu uzņemt arī valsts slimnīcās? Pašvaldības ieceri klupināja, jo tām nepatika ārstniecības iestādēm prasītā nekustamā īpašuma nodokļa atlaide, taču tāda tiek piemērota jau pašlaik. Skatoties konkrētāk, neliekas nepareizi, ja nodokļu atlaides iet roku rokā ar kāda sanatorijas grausta reanimēšanu, augstas pievienotās vērtības pakalpojumu attīstīšanu un jaunu darbavietu radīšanu. Ārvalstu pacients galu galā dotu darbu ne tikai zobārstam vai onkologam, bet arī vietējam frizierim, taksistam un kabarē dziedātājam. Citzemju vārdzēju piesaistīšanas pretinieki, neizprot, ka vēršas pret mediķiem un viņu iespēju profesionāli realizēties savā dzimtajā zemē, par to saņemot adekvātu novērtējumu.