Neraugoties uz patēriņa cenu bremzēšanos eirozonā, Latvijas tautsaimniecība šajā ziņā izrāda apbrīnojamu vitalitāti
Tomēr tas, vai šis process būs ilgstošs, ir zem lielas jautājuma zīmes, jo tendences ārējos tirgos nesola neko labu. Pēdējo gadu laikā inflācija vai, pareizāk sekot, tās neesamība darījumu pasaulē kļuvusi par aizvien aktuālāku tēmu, jo tās samazināšanās tendence ir vērojama jau pāris gadu. Lai arī patērētājs par šādu scenāriju var būt priecīgs, sevišķi vēl Latvijas gadījumā, kur viņa rocība par spīti algu pieaugumam vēl aizvien ir stipri ierobežota, tomēr prieki var izrādīties stipri īslaicīgi. Tradicionāli patēriņa cenu bremzēšanās liecina par vājāku ekonomisko aktivitāti, līdz ar to arī preču un pakalpojumu realizācijas grūtībām, mazākām peļņas gūšanas iespējām, tātad arī mazākām algām uzņēmumu darbiniekiem un beigās par kopēja sabiedrības labklājības līmeņa samazināšanos. Kā būtisks faktors iepriekš minētajā ķēdē ir arī uzņēmumu grūtības apkalpot savas kredītsaistības un, piebremzējoties darba samaksas pieaugumam, tas attiecas uz mājsaimniecībām.
Protams, visa minētā kontekstā ir svarīgi, kura no inflāciju veidojošajām komponentēm neaug – vai runa ir par cenu ziņā pārmērīgi uzpūstu izejvielu tirgu, vai ekonomisko aktivitāti valstī raksturojošo pamatinflāciju. Un, protams, svarīgs ir pats inflācijas apjoms – vai tie ir pāris procenti un liecina par ekonomikas attīstīšanos, vai arī tas procentu ziņā ir divciparu skaitlis un saistīts ar dažādām administratīvām kļūdām, kā tas naudas devalvēšanās un importa ierobežojumu dēļ noticis Krievijā.
Latvijas gadījumā sevi kārtējo reizi varam apsveikt ar visai pozitīvu dinamiku. Proti, cenu pieaugums vērojams tajās inflācijas komponentēs, kuras liecina par to, ka statistikā fiksētais algu pieaugums ir bijis reāls, nevis tikai uz papīra, vai arī veidojies uz darba samaksas pieauguma rēķina tikai ļoti nelielai iedzīvotāju daļai. Turklāt arī kopējā rādītāju dinamika nav tik bezcerīga kā citām mūsu valūtas savienības pagurušākajām māsām. Kopējais patēriņa cenu līmenis gada laikā Latvijā oktobrī bija palielinājies par 0,7%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Šis rādītājs gan ir par 0,3 procentpunktiem mazāks nekā mēnesi iepriekš, taču viena mēneša izmaiņas nevar uzskatīt par tendenci. Ja runa ir par kopējo virzību, tad patēriņa cenu indekss Latvijā šogad uzrādījis stabilitāti ar tendenci nelielam pieaugumam, kopumā gada inflācijai palielinoties no 0,4% janvārī līdz 0,7% oktobrī. Lai arī šie procentu desmitdaļu skaitļi var šķist visai neizteiksmīgi, vērts pievērst uzmanību tam, ka ir samazinājušās pārtikas produktu cenas, tām gada laikā sarūkot caurmērā par 1,2%. Savukārt degvielas cenas kritušās par 2,2%. Tādējādi var teikt, ka pašreizējā inflācija zem viena procenta atzīmes norāda uz zināmu ekonomisko vitalitāti un to, ka labklājības līmenis valstī turpina palielināties. Par to, ka tas tiešām tā arī notiek, liecina gan samērā straujais patēriņa cenu pieaugums viesnīcu un restorānu biznesā, kurš gada laikā sadārdzinājies par 4,5%, gan arī atpūtas un kultūras jomā, kur cenas caurmērā palielinājušās par 1,8%.
Cits un šobrīd daudz būtiskāks jautājums ir par to, vai šobrīd veselīgais patēriņa cenu pieaugums ir uz palikšanu. No tā ir atkarīgs gan valsts ekonomiskais pieaugums statistiskajos skaitļos, gan arī kopējais labklājības līmenis, no kā būs atkarīga ikdienišķā sadzīve. Raugoties uz strādājošo ienākumu pieaugumu (otrajā ceturksnī neto darba samaksa gada izteiksmē valstī auga vidēji par 8,4%), var šķist, ka dopings patērētāju maksātspējai, līdz ar to arī uz iekšējo patēriņu orientēto uzņēmumu finanšu rādītāju uzlabojumam ir pietiekams. Tomēr, lai šāda tendence saglabātos arī ilgtermiņā, nevis tikai dažu ceturkšņu griezumā, svarīgi ir tas, kas notiek eksporta tirgos, un šajā gadījumā par veselīgām tendencēm runāt ir visai grūti. Proti, valsts apstrādes rūpniecības eksporta produkcijas cenu izmaiņas attīstās pēc tās pašas negatīvās tendences kā eirozonas inflācijas rādītāji. Šā gada februārī eksporta tirgum saražotās produkcijas cenas Latvijas apstrādes rūpniecībā gada izteiksmē bija palielinājušās par 1,1%, savukārt oktobrī šis skaitlis bija sadilis līdz 0,2%, tādējādi liecinot par augošu tirgus piesātinājumu. Tas savukārt rada bažas, ka vispārējais ekonomikas lēnīgums Eiropā jau pēc dažiem ceturkšņiem var negatīvi ietekmēt uz labklājības pieaugumu mūsu valstī.
