Jaunās valdības veidošanas kontekstā primāri būtu jāatgriežas pie vecās, labās valsts pārvaldes funkciju un kompetenču izvērtēšanas.
Tā kā par nākamo valdību puslīdz ir skaidrs, ka tā, visticamāk, taps līdzšinējās koalīcijas ietvaros ar vairāk vai mazāk jau iepazītām personālijām, šoreiz valdības veidošanas process, ja neskaita skandālus ap atsevišķiem varas partijas Vienotība personāžiem, atstāj diezgan garlaicīgu un vienmuļu iespaidu. Izskatās, ka būs apmēram tas pats, kas līdz šim, un par šo scenāriju vairākums Latvijas vēlētāju pirms nepilnām divām nedēļām arī nobalsoja. Taču pozitīvu stabilitāti no negatīvas stagnācijas šķir tikai viens solis un, lai kā tas arī, virspusēji raugoties, neizskatītos, patiesībā situācija, kurā premjere Laimdota Straujuma, visticamāk, veidos nu jau savu otro valdību, būtiski atšķiras no situācijas šā gada sākumā, kad Straujumai pie Ministru kabineta vadības stūres nācās sēsties pirmo reizi. Tolaik Laimdotai Straujumai zināmā mērā tika uzticēta tehniska premjera funkcija, sagaidot no viņas principā tikai to, lai viņa valdības kuģi puslīdz veiksmīgi aizstūrētu līdz rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, bet tagad vairāk nekā 25 tūkstošu vēlētāju viņas vārdam pievilktie plusiņi dod Straujumai jaunu teikšanu un pilnvaras. Līdz ar to viņa droši varētu ne tikai «apsvērt» atsevišķu ministru maiņu, bet ar drosmīgu roku savus kabineta locekļus arī atlasīt, vēsā mierā izvairoties no balamutēm, sliņķiem un pašlabuma meklētājiem.
Taču ar portfeļu un vietu sadalījumu nākamajā valdībā nemaz tik viegli neiet, kā varētu domāt. Koalīcijas partneri Straujumas piedāvāto portfeļu sadalījumu ir noraidījuši un, lai arī savstarpēji ir vienojušies, ka publiski strīdīgos posteņus neatklās, tie tāpat no iepriekš politiķu paustajiem viedokļiem un ambīcijām jau ir zināmi. No biznesam svarīgām ministrijām pašlaik visneskaidrākā ir situācija ar satiksmes un ekonomikas nozarēm. Satiksmes ministra krēslā vēlētos iesēsties gan Vienotības, gan ZZS pārstāvji, bet Ekonomikas ministriju, kā izskatās, tā īsti negrib neviens. Lai cik skumji tas nebūtu, Ekonomikas ministrija, kā izskatās, ir kļuvusi tikai par tukšu čaulu, mēģinot veidot kaut kādu abstraktu nozares politiku, kuru realitātē izpildīja dažādas struktūrvienības, piemēram, LIAA, kas menedžēja struktūrfondu līdzekļus. No vērā ņemamām atbildības jomām Ekonomikas ministrijai ir palikusi tikai viena, lai gan nenoliedzami ļoti būtiska nozare – enerģētika. Šī nozare dažādos politiskos vējos pēdējos gados ir gana pluinīta un arī šobrīd ir lielu izaicinājumu priekšā, ko vēl vairāk sarežģī ģeopolitiskā situācija un Vācijas akcionāra E.ON aiziešana no uzņēmuma Latvijas gāze. Īsi sakot, enerģētikas jomā ir reāli jāstrādā, pieņemot arī nepopulārus un katra Latvijas iedzīvotāja maciņu skarošus ilgspēlējošus lēmumus, bet nauda un pieejamie resursi šai ministrijai ir tādi, kādi ir.
Tā kā kompetenču un atbildības dalījums starp ministrijām šā vai tā ir diezgan formāls, izveidojusies situācija liek uzdot jautājumu – vai līdzšinējais ministriju sadalījums ir optimāls un sevi attaisno? Krīzes laikā bija populāri veikt valsts pārvaldes funkciju izvērtēšanu. Diemžēl līdz ar krīzes laiku beigusies arī izvērtēšana. Tā kā Latvija no nākamā gada kļūs par ES prezidējošo valsti, paredzams, ka lielākā uzmanība turpmākos 12 mēnešos būs pievērsta ārpolitikai, nevis iekšpolitikas jautājumiem. Bet kāds labums no tā visa biznesam? Ja ar Ekonomikas ministriju kaut kas tik acīmredzami nav kārtībā, ka to neviens pat negrib vadīt, tad Straujumai būtu nevis jāvelk gumija un jākoncentrējas uz to, kādas personas konkrētos krēslos sēdēs, bet ar steigu jāpasūta jauns pārvaldes funkciju izvērtējums, lai saprastu, kā radušos situāciju labot. Protams, var jau kādam ekonomikas ministra portfeli uz brītiņu uzspiest, bet darīt to ar tautsaimniecībai tik svarīgu ministriju būtu vienkārši graujoši. Tautsaimniecībā ir nepieciešamas skaidras prioritātes, kas parāda, kur tiek gaidītas investīcijas un kā tās Latviju padarīs nākotnē konkurētspējīgu. Tā vārdā varbūt ir vērts vairāku ministriju funkcijas apvienot, piemēram, Nākotnes ministrijā, kurai būtu visas nepieciešamās kompetences, resursi un iespējas reāli stimulēt valsts ekonomiku un iedot to virzību, kas veiksmīgai valsts attīstībai ir vitāli nepieciešama.
